Vīriešus, kas man ir apkārt var iedalīt kā vien sirds vēlas. Tajos, kas mani grib un tajos, kas mani negrib. Savukārt tos, kas mani grib var iedalīt vēl sīkāk – tajos, kas grib, tāpēc ka nav dabūjuši un tajos, kas grib, jo ir dabūjuši.
Ir, protams, patīkami apzināties, ka kāds mani grib un tā tālāk, bet tā patikšana beidzās tajā brīdī, kad es pārstāju gribēt. Tā mana gribēšana ir interesanta mantiņa, jo tā ir grūti maināma, cilvēkam, kas ir tik pat ietiepīgs kā ēzelis, kas nedara, ja negrib. Un viss.
Runājot par tiem, kas nav mani dabūjuši, es saprotu viņus un viņu iemeslus, jo mednieka instinkts un viss tāds. Viņi ir kā mazi bērni, kas dīc mammai veikalā: ”Nopēc man mašīnīti!” vai ko nu tie bērni tur dīc un viņiem to mašīnīti vajag tā, ka acīs cērt. Tā kā man bērni nepatīk, man nerodas nevienas siltas jūtas, drīzāk sajūta, ka mani grib izvarot.
Par tiem, kas ir dabūjuši. Tas ir diezgan nogurdinoši man, jo no manas puses visa gribēšanas epopeja ir beigusies. Šie vīrieši liek man justies neērti, jo es redzu, ka mani grib un tiek dots mājiens, ka es varētu būt tā jaukā un izlikties. Mani mulsina tā visa padarīšana. Es nebūtu mazāk samulsusi, ja kāds vīrietis man noskūpstītu roku vai tantuks tramvajā iedotu apsēsties. Satiekot un iepazīstot mani vieglāk ir dzīvot pēc principa “In out and we are done!”. Gluži kā ar tamponiem.
Abi šie vīriešu tipi man riebjas, jo ar nezkādām viņiem piešķirtām pilnvarām atļaujas mani traucēt un liek man justies sūdīgi, sevi pataisot par cietējiem un mani par kuci.
IZLASĪJU. KO TAGAD?