Ja godīgi, mani neinteresē ģimene vai kautkas attiecībveidīgs, es nezinu no kurienes visi ir ņēmuši tādu muļķīgu pieņēmumu par mani, jo es neesmu gatava tāda veida izklaidēm un par to arī īsti nekaunos. Ir patīkama tā sajūta, ka galvā švilpo vējš, jūra līdz ceļiem un neviens mani nerauj atpakaļ uz zemes, skatoties acīs un solot ģimeni, ģimenes māju, bērnu bariņu un visus pārējos pričendāļus.
Es neraudu naktīs pēc lietām, ko var dot potenciālais vīrs. Man ir stipri vienaldzīgi, ka man nav kāds, kas mani aicina uz kino (tur ielaiž cilvēkus arī pa vienam un kopā ar draudzenēm), dāvina man puķes (kuras manā aizgādībā aiziet uz citām dārzniecībām), regulāri man zvana un ar to noved mani klusajā vājprātā, nav īpaši patīkami, ja cilvēks ir gatavs man sekot un skatīties uz mani kā uz Ķīnas vāzi. Tas viss atgādina stalkeru padarīšanu.
Ir lietas, kas mani sadusmo partnerī, šīs lietas ir labojamas, atrodot citu partneri. Tās ir slikts sekss, partnera fiziskie trūkumi (neciešama smaka, slikta fiziskā sagatavotība, sevis nekopšana, man liekas vienkārši pretīgi, ja partnerim aiz nagiem ir melnumi, jo nav zināms, kur viņš tos ir bāzis un kur man viņš tos grib iebāzt. FUI!).
Man labāk patīk partneris, kurš ir bijis daudzkur un ir redzējis daudzas lietas, jo viņam ir, ko man pastāstīt. Prombūšanas laiks, gūstot jaunus iespaidus, protams, var arī būt atvēlēts manis mocīšanai ar manas telpas samazināšanu un manis ieslazdošanu vai arī pasaules apskatīšanai.
Man nerodās jauni iespaidi no tā, ka es dienu no dienas skatos uz vienu un to pašu seju, kas man ir blakus pamostoties, ēdot brokastis, atgriežoties mājās vakarā, vakariņu laikā, ejot gulēt, naktī un atkal no rīta.
Es nepiekrītu tam cilvēkam, kurš pateica to, ka attiecības ir vesela pasaule. Pasaule nav iesprostota vienā cilvēkā. Es labāk izvēlos apēst belašu vai ko tamlīdzīgu nekā to vienu mūžīgo cilvēku redzēt sev blakus līdz manam delīrijam.
IZLASĪJU. KO TAGAD?