Vīrieši ir tik dažādi, bet tajā paša laikā tik līdzīgi, jo viņiem visiem sitas cauri vīriešu dzimums ar puiciskuma pazīmēm.
Man joprojam tiek pārmesta tā viena reize, kad man gadījās misēklis un kad man izlikās, ka mana drauga (parasta drauga) 14gadīgais brālis ir sasniedzis pilngadību vai arī ir 5 minūtes pirms tās, viņš mani nobučoja(man vienkārši riebjas vārds “skūpsts” un tā atvasinājumi, tāpēc tas nav manā gramatikā). Sevis aizstāvībai varu pateikt, es pretojos, viņš ir vainīgs, bija labi.
Mazliet lielāki puikas, kas ir manā vecumā vai mazliet jaunāki paliek kautrīgi un tad vairs nav tik interesanti. Man nepatīk, ja man ir jādiedelē tas pieskāriens, tas skūpsts (re, ka tomēr tas vārds ir manā leksikā) ar dekoltē vai citu šķēlumu, acīs skatīšanos, lūpu nolaizīšanu, ledus gabaliņu slidināšanu pa miesu, seksīgām small talk etc.
Man patīk vīrieši, kas ir vecāki par mani, jo viņi ir vairāk piedzīvojuši un sāk saprast, ka svarīgi ir neizrādīt, ka viņi baidās. Viņi ir pārliecinātāki par sevi un zina, ko grib, un uz to arī iet. Šie vīrieši ir tie, kas paved mani ar skatienu, kas skaidri parād, ka es esmu gribēta un iekārota, ar pieskārieniem, kas ir nejauši jauši, viņi uztur seksīgās small talk etc.
Tomēr, lai cik pieauguši tie būtu, viņiem ir kāda lieta, ko tie dara tāpat kā puikas, piemēram, skatās “Sponge Bob Square Pants” vai citu multeni, neēd salātus vai citus dārzeņus, spēlē datorspēles, brauc pārdroši ar mašīnām, paklusām lasa sieviešu žurnālus etc.
Ar šo es gribēju pateikt, ka viņi visi tomēr ir mazi puikiņi, kuri reizēm liek par sevi brīnieties. Un es pret to neiebilstu, laikam darbojas mātes instinkts.
IZLASĪJU. KO TAGAD?