Daudzās Bonda cienīgās situācijās, ir patīkami būt sievietei, jo ir iespējams tās viegli vērst sev par labu, darbojoties sievišķīgi un prātīgi, tas ir flirtējot.
Visa šī flirtēšanas lieta sākas jau skolas laikā, kad mazie skuķi atklāj to, ka ir paaugušies (un no nesmukiem šmurguļiem pārtapuši par kaut ko) un ka tas stulbais skolotājs, pirmkārt, ir vīrietis. Iesākumā, protams, nekas nesanāk, bet ar laiku, aptuveni vidusskolas beigās, tas jau ir tīrais nieks dabūt iecerētās atzīmes un izgaisināt pārmetošos skatienus par neapmeklētajām stundām.
Flirtēšans process nav sarežģīts, jo viss, kas ir nepieciešamas, ir daudzmaz smuka un droša meitene un pasniedzējs, kas ir mazliet neprofesionāls. Meitenei ir vēlami īsi svārciņiem, dekoltēts krekliņs vai kaut kas cits no tā paša drēbju plaukta, smaids un noteikts mērķis. Šis te pasākums nedarbojas ar visiem pretējā dzimuma pasniedzējiem, jo citi tomēr ir profesionāļi.
Pēc vidusskolas seko mācības universitātē, te runa vairs nav par vienkāršu flirtēšanu, bet par flirtu savienojumā ar dibenā līšanu. Mana univeritāte ir iegadījusies tāda, ka pasniedzēji ir diezgan komunikabli un aktīvi, tāpēc diezgan bieži gadās tā, ka studenti satiek pasniedzējus kādā no tusēšanās reizēm. Ir nepieklājīgi nepieiet, neiedzert, neparunāties etc. Un tas nav nekas slikts, ja tiek dalīts taksis ar pasniedzēju uz mājām.
Flirts ar pasniedzēju nav nekas nosodāms, jo jebkuri līdzekļi ir labi, lai iegūtu diplomu, kurš paredz, ka izglītības iestāde ir veikusi savas funkcijas veiksmīgi un ir iepazīstinājusi absolventus ar tālākās dzīves spēles noteikumiem un prasībām.
IZLASĪJU. KO TAGAD?