Foto autors: Buchacha
1. daļa
Mani sauc Jānis, man ir 25 gadi un principā dzīvi sev esmu iekārtojis. Man gan nav ne sievas, ne bērnu, bet man ir normāls darbs, draugi un brīvība. Meitene gan man arī ir, bet teikšu godīgi, diez ko kārtīgs un godīgs es pret viņu neesmu. Šad un tad satiekamies, kad man nav nekā labāka ko darīt, bet par dzīves būtiskāko sastāvdaļu mūsu kopā būšanu es nevēlos padarīt.
Te nu es esmu klāt – darbā. Jaunas darba nedēļas sākums. Ieeju birojā, kur sēž mūsu sekretāre Jana. Garām ejot es viņai uzsaucu: „Čau, Jana!” Viņa nepaceļot acis caur pieri paskatās uz mani. Jā, es viņai nepatīku. Es dodos uz savu darba vietu garām Uģim, mūsu sisadminam. Dīvains jaunietis, kā jau vairums no viņiem. Spēlē basketbolu, klausās kaut kādu ārprātu, citiem vārdiem sakot – baltais nēģeris. Pārsvarā no viņa ir jēga tikai lai nomainītu printerim „kārtridžu”. Visu pārējo laiku, šķiet, viņš velta pornolapām. Pieeju pie sava datora, palaižu uz drukāšanu pāris lapas sapulcei, un garām printerim dodos uz virtuvi sataisīt kafiju. Virtuvē, pāršķirstījis avīzi, paņemu kafiju un dodos uz sapulču telpu. Tur jau sēž trīs pārējie sapulces dalībnieki. Priekšnieks, kā jau parasti runā pa telefonu. Tā jau lāga vecis, bet kā jau visi priekšnieki vienā skriešanā. Pieeju pie galda, paspiežu roku Mārtiņam, savam kolēģim. Ar Mārtiņu mēs bieži kontaktējamies arī ārpus darba. Mums ir līdzīga dzīves uztvere, tikai viņam ir arī sieva un bērns, bet viņam tas galīgi netraucē. Apsēžos pie galda pretī Signei un sasveicinos ar viņu. Viņa negribīgi uzmet man skatienu un, neko neatbildot, turpina lasīt papīrus. Kā saka mūsu priekšnieks, Signe ir mūsu lokomotīve – jauna, pašpārliecināta un daudz ko sasniegusi. Klientiem spēj pierunāt pilnas ausis tā, ka šis nabadziņš zaudē savas loģiskās spriest spējas. Tomēr šodien Signe neizskatās ne uz pusi tik pat pašpārliecināta kā parasti, un tas viss tikai ieraugot mani.
Piektdien mums bija neliela svinēšana. Iedzērām nedaudz par pagājušonedēļ noslēgto līgumu, un arī par Signes veselību, jo viņai bija dzimšanas diena. Šampanietis – dzēriens dzīves vispriecīgākajiem mirkļiem. Pārāk daudz šampanieša gan mēdz novest pie lielas muļķības. Vairums biroja darbinieku ilgi nepalika, tāpēc šampanieša netrūka vēl kādu laiku. Pasākums bija gana jautrs, un uz to brīdi, kad šampanietis beidzās, mēs bijām palikuši vairs tikai četri: priekšnieks, Mārtiņš, Signe un es. Āķis lūpā bija diezgan pamatīgs, tāpēc priekšnieks atstiepa no sava kabineta viskiju. Tā nu mēs aizdzērāmies līdz sarunām, kurš kuru ciena, un kādas virsotnes mēs sasniegsim. Idilli izjauca priekšnieka sieva, kas zvanīja uz mobilo. Protams, priekšniekam bija steidzami jābrauc mājās. Mēs nolēmām, ka tomēr beigsim šo burvīgo vakaru, un izsaucām takšus. Kamēr mēs tos gaidījām, tikmēr piezvanīja arī Mārtiņa sieva. Pēc nelielas izlamāšanās, arī Mārtiņam bija jāsteidzas.. Kad abi iepriekšējie bija jau prom, palikām mēs ar Signi. Taksometru firmas operators zvanīja, un teica, ka takši kavēšoties. Ir piektdienas vakars un brīvu mašīnu ir grūti dabūt. Kamēr mēs gaidījām, paguvām noskaidrot, ka nav vērts gaidīt divas mašīnas, jo mums sanāk braukt vienā virzienā. Sagaidījām taksi un braucām vispirms pie viņas uz mājām. Tomēr līdz mājām es tanī vakarā tā arī netiku, jo piebraucot pie viņas mājas, viņa piedāvāja man ienākt pie viņas uz kafiju. Divreiz man piedāvāt nebija vajadzības.
Pēc brīža es jau sēdēju viņas virtuvē. Lai gan ar grūtībām, tomēr tika pagatavota arī kafija. Labprātāk es būtu iedzēris vēl kaut ko alkoholisku, tomēr Signei mājās alkohola nebija. Viņa apsēdās man pretī un klusējot lūkojās uz mani kucēna acīm. Es arī īsti nezināju ko teikt galvenokārt tāpēc, ka šis kucēns acīmredzami bija sareibis. Diezin vai mums šobrīd sanāktu saturīga diskusija. Jau grasījos teikt garu „Nuuu”, lai tikmēr izdomātu ko nesakarīgu par ko varētu parunāt, kad viņa atgāzēs krēslā un jautāja: „Vai es tev liekos iekārojama?” Es biju apstulbis no tik pēkšņa tiešuma, ka nezināju ko atbildēt, tāpēc neveikla „Jā” vietā atbildēju ar tik pat neveiklu „Protams”. Tad viņa man vaicāja, vai man patīkot viņas augums, un, nesagaidot manu atbildi turpināja stāstīt par to, kā viņa staigā uz sporta zāli un kādas diētas ievēro, lai saglabātu slaido figūru. Signe piecēlās kājās, ieslēdza mūziku un sāka dejot. Viņa glāstīja savu augumu un turpināja mani izprašņāt, vai man viņas gurni liekas gana iekārojumi, vai krūtis ir pareizā lieluma un vai kājas ir gana slaidas. Tad mana kolēģe atpogāja vaļā žaketi, un skatam pavārās melns, mežģīņots krūšturis. Jā, perfekta katrā sīkumā. Nez vai šie atribūti ietilpst lietišķajā dresscode. Signe piegāja man klāt un uzlika manas rokas sev uz vēdera. Es sāku glāstīt viņa augumu. Tikmēr viņa novilka nost žaketi, tad attaisīja vaļā rāvējslēdzēju svārkiem, un tie nokrita uz grīdas. Es mieloju savas acis ar redzēto un ļāvu vaļu savām rokām. Signe ieslidināja roku zem biksītēm, aizvēra acis un sāka glāstīt savu kājstarpi, tai pat laikā izbaudot manus glāstus. Pēc kāda brīža viņa kā pamodusies no miega noliecās pie manis un sāka skūpstīt, tad pārtrauca un sacīja: „Tu pasēdi mirkli šeit, bet man ir jāuzklāj gulta.” Mirklis ilga kādu laiku. Es paguvu izdzert pus krūzi kafijas, un jau biju paguvis padzist tāpat kā kafija krūzē. Es devos uz istabu noskaidrot situāciju, un atradu Signi guļam gultā. Es noģērbos un ielīdu gultā viņai blakus. Es sāku viņu glāstīt, skūpstīt viņas augumu, un tad pār mani nāca atklāsme – viņa bija aizmigusi. Manu sašutumu tanī brīdī aprakstīt ir grūti. Es mēģināju viņu pamodināt, bet man nekas nesanāca. Tā kā biju zaudējis cerības turpināt pasākumu, arī es aizmigu.
Kad no rīta es atvēru acis, viņa vēl gulēja. No gultas ārā vēl nelīdu, jo vēl cīnījos ar miegu un paģirām, protams. Signe lēnām pagriezās pret mani, viņas sejā bija viegls smaids un viņa atvēra acis. Pēc sekundes manī vērās divas brūnas izbolītas acis. Vēl pēc sekundēm divām Signe izlēca no gultas un pazuda vannas istabā. Minūtes 5 es gaidīju, kas būs tālāk. Kad man apnika gaidīt, es uzvilku kājās bikses un devos uz virtuvi. Tur es tiku pie savas atdzisušās kafijas, atvēru logu un aizpīpēju cigareti. Es nopīpēju cigareti, bet tikmēr no vannas istabas vēl nebija nekādu dzīvības pazīmju. Kādu brīdi es sēdēju virtuvē mēģinot saprast notiekošo, bet tad nolēmu pievērsties ledusskapim. Nekā diži interesanta tur nebija, tāpēc es sataisīju sev siermaizi un devos uz istabu, lai apģērbtos. Pēc brīža no vannas istabas iznāca Signe. Viņa atvainojās, ka nepiedāvājot pie viņas palikt uz brokastīm vai kafiju, un palūdza vai es nevarētu tagad doties prom, un pazuda atpakaļ vannas istabā. Lai gan manāmi apstulbis, es tā arī izdarīju. Tā biju beigusies piektdienas iedzeršana.
Pēc sarunas beigšanas priekšnieks paziņoja, ka sapulce būs īsāka nekā plānots, un aprobežojās tā ar norādījumiem katram no mums, ko vajadzētu tuvāko dienu laikā izdarīt. Uzreiz pēc tam, kad priekšnieks bija beidzis runāt, Signe savāca papīrus un bez vārdiem pameta sapulces telpu. Mēs ar Mārtiņu apmainījāmies ar neizpratni pilniem skatieniem. Viņš man jautāja: „Ko tu izdarīji?” Es atbildēju, ka nav jau nekā tāda ko stāstīt, paņēmu savus papīrus un devos uz savu darba vietu.
IZLASĪJU. KO TAGAD?