Domāju, ka visi ir dzirdējuši jēdzienu sadisms, tāpat arī par sado-mazo seksuālajām rotaļām ar sasiešanu, vardarbību, sāpēm un reizēm pat asinīm. Taču ne visi zin, no kurienes šis vārds ir cēlies, un kas bija pirmais mums zināmais sadists. Varētu šķist, ka šādam briesmonim būtu jānāk no sabiedrības padibenēm, tomēr izrādās, ka tā nav. Līdzīgi kā Džeks Uzšķērdējs, šis cilvēks nāca no pat ļoti cienījamas ģimenes. Tomēr, neskatoties uz savu titulu, viņš nav bijis diez ko cienījams sava laika cilvēks. Izvirtulis, varmāka un zaimotājs – tie ir vārdi, ar kuriem varētu raksturot šī cilvēka dzīvi. Tajā pašā laikā viņš lieliski raksturo sava laika aristokrātijas morālo pagrimumu, kas rezultātā arī noveda pie Franču revolūcijas, kas sākās ar Bastīlijas ieņemšanu, kur vēl divas dienas pirms šiem notikumiem atradās arī Marķīzs de Sads. Piedāvāju ļoti īsu ieskatu šī cilvēka biogrāfijā un viņa darbos, kurus viņš radījis savas pārsteidzoši ilgās dzīves laikā.
Marķīzs de Sads (Marquis de Sade) ir dzimis 1740. gadā, Parīzē, aristokrātu ģimenē. Viņa tēvs bija komturs, māte – Kondē (Condé) princeses personīgā asistente. Jaunībā de Sads bija izvēlējies militārista karjeru, un Septiņu gadu karā bijis kavalērijas kapteinis. Pēc kara 1763 gadā aprecēja bagāta miertiesneša meitu, un tai pat gadā viņiem piedzima meita un divi dēli.
Tomēr tā bija 18. gadsimta Francija. Jau tajā pašā gadā Parīzes policija saņēma ziņas par de Sada nejauko apiešanos ar prostitūtām. Policija sāka uzraudzīt viņa izdarības, kā rezultātā 1768. gadā viņš tika izsūtīts uz savu pili Lakostē (Lacoste) Provansā. Taču tas nelika de Sadam mainīt savus paradumus, un tā paša gada Lieldienu svētdienā viņš sagādāja sev seksuālas izklaides ar kādu sievieti, kuru turēja ieslodzījumā savā lauku mājā. Sieviete tika psiholoģiski un fiziski pazemota, līdz viņai izdevās aizbēgt, izrāpjoties pa otrā stāva logu. Izcēlās skandāls, kura rezultātā de Sada sievasmāte saņēma karaļa parakstītu vēstuli, kas izraidīja de Sadu no galma. Taču de Sads nerimās, un turpināja savu izlaidīgo dzīvesveidu, kurā ietilpa izvirtušas seksuālas attiecības ar prostitūtām un savas mājas kalpotājiem. 1772. gadā marķīzs un viņa kalps tika notiesāti uz nāvi par homoseksuālām izvirtībām, taču viņi aizbēga uz Itāliju, līdzi paķerot savas sievas māsu, ar kuru marķīzam bija dēka. Tas izraisīja sievasmātes dusmas, kā rezultātā arī šī dāma saņēma karaļa parakstītu vēstuli ar pavēli viņu apcietināt. Abi vīrieši arī tika apcietināti, taču pēc četriem mēnešiem viņiem izdevās izbēgt. Marķīzs atgriezās Lakostē pie savas sievas, kas kļuva par viņa izvirtību līdzgaitnieci. Skandāli turpinājās, un ik pa laikam de Sads bēguļoja uz Itāliju, paralēli pierakstot savus seksuālos piedzīvojumus. Viens no Lakostē kalpoņu tēviem pat ir mēģinājis marķīzu nošaut, taču ierocim ir gadījusies kļūme un atentāts neizdevās.
1777. gadā Parīzē de Sads tika apcietināts, kad bija devies pie savas slimās mātes, kas patiesībā bija jau mirusi. No nāves soda viņam izdevās izvairīties, tomēr laiku līdz 1790.gadam viņš pavadīja dažādās ieslodzījuma vietās, neskatoties pat uz veiksmīgiem bēgšanas mēģinājumiem. Apcietinājuma laikā viņš rakstīja grāmatas, un visādi citādi mēģināja sevi izklaidēt - viņam pat izdevās sēžot aiz restēm sarīkot dumpi.
Bija Franču revolūcijas laiks, vara mainījās, tāpēc 1790. gadā de Sads tika atbrīvots no apcietinājuma. Sekoja šķiršanās no sievas, iesaistīšanās politikā, un, pats būtiskākais - viņš anonīmi sāka publicēt savas grāmatas. 1801. gadā Napoleons Bonaparts pavēlēja arestēt grāmatu Justīne un Džuliete anonīmo autoru, ko arī izdevās izdarīt de Sada darbu izdevēja kantorī. Arī cietumā de Sads negarlaikojās un uzmācās gados jaunajiem kameras biedriem.1803. gadā ar de Sada ģimenes palīdzību viņš tika ievietots trakonamā, kurā viņam pat atļāva veidot teatrālus uzvedumus. 1809. gadā policija viņu iesēdināja vieninieku kamerā un liedza pieeju rakstāmajiem un papīram. 1813. tika apturētas viņa izrādes. Pēdējos četrus savas dzīves gadus marķīzam bija dēka ar 13 gadīgu kalpotāju. Nomira viņš 1814. gadā.
Šis bija pirmais praktizējošais sadists, par kuru uzzināja pasaule, un pateicoties kuram arī radies šis termins. Viņa grāmata Justīne ir arī iztulkota latviski un nopērkama grāmatnīcā un ir iekļauta Zelta klasikas izlasē. Tikai izlasot kādu no Marķīza De Sāda darbiem var saprast jēdziena sadisms patieso nozīmi, kam ir maz sakara ar mūsdienu priekšstatu par sado-mazo rotaļām. Jātsaka, ka šie darbi nav domāti cilvēkiem ar vājiem nerviem vai nenobriedušu seksualitāti, jo tā nav parasta pornogrāfiska literatūra pilngadīgajiem. Fiziska un emocionāla vardarbība, izvarošanas, pedofilija, incests, homoseksuālisms un ekstrēmi spīdzināšanas paņēmieni. Cilvēkam ar normālu seksualitāti par to visu lasīt būs pretīgi, taču bieži vien tieši ziņkāre būs dzinulis izlasīt grāmatu līdz galam. Bet lai cik briesmīgi tas viss neliktos, arī šādām ekstrēmām seksualitātes izpausmēm ir vieta šai pasaulē. Un baudu reizēm gūst ne tikai varmāka, bet arī upuris. Lai gan mazāk ekstrēmās formās, tomēr arī mūsdienu mākslā parādās dažādi darbi par seksuālās un emocionālās vardarbības tēmu. Kādā no tiem parādās apgalvojums: „Tu tiksi pazemota tik ilgi, kamēr sāksi gūt no tā baudu.” Un, patiesi - lai arī reti, tomēr seksologiem nākas saskarties ar dažādām dīvainām seksualitātes izpausmēm, kas bieži saistīta ar kādu smagu seksuālu traumu laikā, kad cilvēka seksualitāte vēl tikai veidojas. Viena no savdabīgākajām, piemēram, ir sievietes spēja sasniegt orgasmu tikai tajā gadījumā, ja viņa tiek seksa laikā žņaugta. Īpašu uzmanību tieši šis gadījums ir izpelnījies tādēļ, ka reizēm tas noved arī pie letāla iznākuma.
Bilde un biogrāfija ņemta no wikipedia.
Tags: personibas, vesture
IZLASĪJU. KO TAGAD?