Īsti vīri, protams, sieviešu žurnālus nelasa, bet es tomēr reizēm viņos ieskatos, ja reiz tāds stāv pa tvērienam. Viena no interesantākajām sadaļām tajos ir padomi sievietēm, kā apieties ar vīriešiem. Ļoti bieži sanāk visnotaļ interesanti raksti, kad sieviete mēģina skaidrot citai sievietei vīrieša loģiku. Tomēr reizēm vairs pat nav smieklīgi, ja iedomājas, ka sievietes varētu mēģināt sekot vienam otram padomam.
Šoreiz runa būs par vienu konkrētu rakstu no šī gada aprīļa Lilit. Raksts ir par to, kam pieder vara ģimenē. Tā uzstādījums – vara ģimenē pieder tam, kurš kopējā budžetā ienes lielāku naudu. Un tas, kuram ir vara ģimenē, arī izlemj, uz kurieni braukt atpūsties, kādu mašīnu pirkt un cik dārgas dāvanas atļauties vecākiem. Pēc varas definīcijas un apraktiem, kādēļ tāda ir nepieciešama un ko ar to iesākt, seko kopdzīves aprakstīts, kas sadalīts trijos posmos. Tad nu es arī mēģināšu īsumā šos posmus izstāstīt, un komentēt no sava viedokļa.
Pirmais posms: 20 – 30 gadi.
Jaunība, pieredzes trūkums un lielās dzīves cerības. Taču vīrs izrādās nepieredzējis jauneklis, kas sper savus pirmos neveiklos soļus lielajā dzīvē. Tad nu sieviete ir tā, kas mēģina ar šo vīrieti auklēties un audzināt. Citiem vārdiem sakot, mēģina pārveidot par tādu vīrieti, kas spēj parūpēties par ģimeni un būt atbalsts. Taču tas viss noved pie vīrieša pretestības un konflikta situācijām. Tāpēc lai nesabojātu attiecības, vajag ļaut vīrietim gūt mācību no savām kļūdām, nevis nepārtraukti apšaubīt viņa spējas, kaut vai neaizmirst mājās mašīnas atslēgas. Vīrietis šādi pats kļūs nobriedis, vai arī brīvprātīgi nodos vadības grožus sievai, ja viņam tas tā arī neizdosies.
Varu piekrist, ka viena no lielākajām kļūdām, ko cilvēki pieļauj attiecībās, ir mēģinājumi no kāda konkrēta cilvēka izveidot kādu pavisam citu personu. Cilvēks, manuprāt, nav māls, kas ieņems tādu formu, kādu mākslinieks tam piešķirs. Tomēr man ir neizprotama sievietes vēlme uzņemties mātes lomu. Jā, praktiski katra sieviete vēlas, lai vīrietis viņai blakus būtu tas, kas visu nokārto. Taču kāpēc vajag sūdzēties par to, ka vīrieši ir kā mazi bērni, ja tiek darīts viss, lai viņš par tādu arī būtu? Piekrītu arī ieteikumam, ka nevajag nepārtraukti kaitināt savu partneri ar jautājumiem par visādiem sīkumiem. Nav jau pasaules gals, ja veikalā izrādās, ka mājās ir aizmirsta kredītkarte. Tās ir tikai lietas. Tomēr neuzskatu, ka vajag klusējot noraudzīties, kā tavs dzīvesbiedrs dauza galvu pret ķieģeļa sienu daudz svarīgākās lietās. Veselīgā kopdzīvē ir jābūt partneru attiecībām, kur cilvēki viens otru atbalsta. Un, visbeidzot, kāda šinī jautājumā ir atšķirība starp sievieti un vīrieti? Vai tiešām ir sievietes, kuras pieļautu to, ka vīrs noteiktu, kādu apģērbu pirkt, kā vārīt tēju, vai kā pareizi mizot kartupeļus? Neredzu gan problēmu, ja sieva vīram, vai otrādi, no rīta pajautā, vai otrs nav aizmirsis mājās telefonu. Tomēr, ja šādi jautājumi tiešām kaitina, tad gluži vienkārši ir jāpieņem tas kā fakts, un no šādām situācijām jāizvairās. Te nu es tiešām neredzu, kā dzimums ietekmē šīs tīri cilvēcīgās īpašības.
Otrais posms: 30 – 40 gadi.
Bērni, darbs un mājas. Un visam kronis ir vīrs, kurš kategoriski atsakās uzņemties jebkādas rūpes par māju un bērniem, aizbildinoties ar sagādnieka lomu, lai gan patiesībā nemaz vairāk par sievu nepelna. Vēl vairāk, vīrs ir tas, kas liks visus iespējamos šķēršļus tam, lai sieviete varētu sevi realizēt profesionālajā jomā. Tad nu sieviete ir tā, kas pamet darbu, un pilnībā velta sevi mājām un bērniem. Padoms sievietēm ir pārdomāt to, vai patiesībā viņa tiešām vēlas karjeru, vai varbūt viņai pilnīgi pietiks ar rūpēm par ģimeni. Tomēr ja sieviete saprot, ka viņai tas tomēr ir svarīgi, tad vajag mēģināt sevi realizēt. Un, galvenais, klusēt kā partizānam, jo vīrietis tāpat nenovērtēs sievas sasniegumus. Laiks visu noliks savās vietās, un cipari bankas kontā pierādīs, kurš tad ir veiksmīgāks karjeras veidotājs.
Te jau nu sākas atklāta demagoģija. Bet varbūt stūrgalvība? Pirmkārt, kaļot lielos dzīves plānus, vai tiešām mīlnieki runā tikai par puķēm, kas tiks kaisītas viņu dzīves ceļā, un zvaigznēm, ko vīrs no debesīm nocels un liks sievas kāju priekšā? Man pašam šķiet, ka normāli ir tā, ka cilvēki viens otru iepazīstot viens otram stāsta par saviem sapņiem, un ko viņi vēlas sasniegt dzīvē. Un ja reiz skatījums uz dzīvi ir tik ļoti atšķirīgs, precēties un veidot attiecības nav spiesta lieta. Tāpat neesmu dzirdējis par to, ka par atteikšanos veidot ģimeni un dzemdēt bērnus kāds būtu sodīts ar nāvi. Tomēr, ja reiz tas ir tik svarīgi, ir laicīgi jādomā par to, no kā dzīvē būs jāatsakās, un ar kādu cilvēku kopā būs jādzīvo. Un, visbeidzot, nevajag izdarīt secinājumus cita cilvēka vietā. Piekrītu, ka ne vienmēr vīrieši pareizi māk izrādīt savas emocijas, tā, lai to saprastu arī sieviete. Taču tas nenozīmē, ka vīrietim neinteresē sava dzīvesbiedra jūtas un pārdzīvojumi, ja vien viņš tiešā tekstā to nav pateicis.
Trešais posms: 40 gadi un vairāk.
Sievietei ir parādījies brīvais laiks, ko veltīt karjerai. Tajā pašā laikā vīrietis joprojām cīnās ar saviem dēmoniem, un visam klāt nāk apziņa, ka šinī vecumā viņam vairs nav tā tvēriena, kas bijis jaunībā. Protams, visā tiek vainota sieva, kas nav ļāvusi viņam sevi pierādīt. Tad nu tālākā rīcība ir atkarīga no tā, vai vīrietis ir gļēvulis, vai tomēr viņam piemīt kāda vīrišķīga īpašība. Gļēvulis sāks taisīt riebeklības, krāpt, tomēr nespēs pieņemt lēmumu par šķiršanos. Otrs tips iesaistīsies atklātā konfrontācijā, mēģinās pazemot, līdz brīdim, kamēr pieņems lēmumu par šķiršanos. Un galvenā cietēja, protams, ir sieviete, kas nevienam nav nodarījusi pāri. Viss ir tikai tādēļ, ka vīrs nespēj samierināties ar faktu, ka sieviete pelna vairāk pa vīru. Risinājums ir klaja vīrieša ignorēšana un pievēršanās karjerai. Sapelnītā nauda sniegšot gandarījumu. Tomēr, ja sievietei vēl joprojām ir svarīga kopdzīve ar šo vīrieti, neskatoties uz to, ka viņš nav spējīgs būt par atbalstu, tad vienkārši ir jāņem no viņa tas, ko viņš spēj dot. Nekādas žēlošanas un piekāpšanās vīrieša kaprīzēm. Visu pārējo – seksu un gudras sarunas, ir jāmeklē citur. Tā visa rezultātā iespējams vīrs pats mainīsies, un pārvērtīsies par dārzeni, kas raksta memuārus.
Lieliski! Ar kādu smadzeņu kroku var izdomāt ko šādu, es nezinu. Protams, vīriešiem jūtas ir tikai pret savu mašīnu un darbu. Vīrieši krāpj savas sievas tāpēc, lai viņām ieriebtu, nevis tāpēc, ka viņiem pietrūkst kaisles vai sievietes uzmanības. Vīrieši vispār ir slaveni ar savu rīcību par spīti kādam. Un nevis sievietes. Diemžēl dzīvē ir redzēti daudz piemēri, kad kāds draugs vai paziņa sūdzas par to, ka viņa sieva vai draudzene ir tikai ķeksīša pēc, jo faktiski viņa ir laulāta ar savu darbu. Jā, ne visi uzreiz pieņem lēmumu šķirties. Daži mēģina pievērst uzmanību ar skandāliem, citi ar riebeklībām. Reizēm tiek izmēģināti visi līdzekļi. Taču neesmu vēl dzirdējis sūdzēšanos par to, ka kādam būtu slikti no tā, ka viņa sieva vai draudzene daudz pelna. Lielījušies gan ir daudzi. Un visbeidzot lieliskais ieteikums – seksu un kompāniju meklēt kaut kur malā. Kas tad ir tas, kas sievietei ir vajadzīgs no vīrieša, atskaitot pieminētās lietas? Man jau šķiet, ka divi mīnus divi ir nulle. Kas tad paliek pāri? Tēvs bērniem, formāls statuss „vīrs”? Jā, un es pazīstu šausmīgi daudz vīriešus, kas spēj samierināties ar sieviešu krāpšanu. Nu burtiski katrs otrais ir teicis, ka viņu nesatrauktu, ja viņa mīļotā pārgulētu ar kādu citu. Bet ja nopietni, man jau likās, ka teju katrs mūsdienās zina, ka sieviete nespēj piedot emocionālu krāpšanu, vīrietis – fizisku.
Kopsavilkums
Kopumā rakstā ir jūtama sāpe par neizdevušos dzīvi. Plaši tiek izmantoti vispārinājumi, personīgā pieredze tiek pasniegta kā vienīgais neizbēgamais dzīves scenārijs. Pilnībā tiek aizmirsts par to, kas tad ir tas, kādēļ cilvēki vispār izvēlās veidot attiecības. Un, protams, klasiskais triks ar tipiski sievišķīgu īpašību piedēvēšanu vīriešiem. Gribētos domāt, ka sievietes neuztver nopietni šādus rakstus. Ja tiešām gribas dzirdēt objektīvu viedokli par vīriešu uzvedības motīviem, nevaicājiet to sievietēm. Bet nevajag arī cerēt, ka visi vīriešu rīcības motīvi sievietēm būs arī saprotami. Kā arī nevajag cilvēcīgo laimi reducēt uz pieaugušiem bērniem un veiksmīgu karjeru. Un, lai kāds neuzskatītu, ka šis viss ir tipiski vīrišķais skatījums uz dzīvi, piebildīšu, ka šis raksts pirms publicēšanas ir izgājis manas sievas cenzūru.
Bildes autors: Liberoliber
IZLASĪJU. KO TAGAD?