Greizsirdība ir viena no diskutablākajām tēmām, kas tiek apspriestas sakarā ar divu cilvēku attiecībām. Un visbiežāk, par to runājot, cilvēki sadalās divās grupās, un abas tās gāžas grāvjos. Viena no šīm grupām, kurā skaitliski visvairāk tomēr ir daiļais dzimums, kategoriski apgalvo – ja nav greizsirdīgs, tātad nemīl. Otrie toties ar putām uz lūpām mēdz aizstāvēt viedokli, ka greizsirdība ir vāju cilvēku, kuriem problēmas ar pašvērtējumu un pašapziņu, raksturīga īpašība.
Tā kā zināma pieredze man aiz muguras jau ir, atzīšos – esmu pabijusi abās frontes pusēs. Un, lai arī gadījumi bijuši visādi, tomēr tā īsti pārliecināta par viena vai otra viedokļa patiesumu galīgi neesmu.
Pirms ne pārāk ilga laika draugu loks papildinājās ar kādu visnotaļ jauku cilvēku. Pretējā dzimuma – tas šajā gadījumā ir būtiski. Nu, lūk, draudzējāmies, sadraudzējāmies, līdz dzīvesbiedrs sāka rīkot greizsirdības scēnas. Jāatzīstas, ka ne gluži bez pamata, jo pāris reizes tīšām mēģināju viņu pakacināt – savulaik mums jau bija bijusi saruna par greizsirdību, taču tā īsti vēl uz savas ādas nebiju paguvusi izbaudīt, ko tas patiesībā nozīmē. Tā nu atrāvos pēc pilnas programmas. Patiesībā jau briesmīga sajūta, kad jāsāk pat apdomāt iespēju atteikties no kādas draudzības tikai tādēļ, lai nesāpinātu otru. Taču viss atrisinājās visnotaļ pieņemamā veidā, un tikai pateicoties vecajam trikam, par kuru diemžēl daudzi mēdz piemirst – izrunāšanās par to, kas īsti notiek.
Taču, kas īsti ir greizsirdība? Un kādas mēdz būt tās izpausmes? Cits izpaužas, šķaidot traukus, lamājoties un citādā ekspresīvā veidā. Taču ir arī cilvēki, kas savas jūtas norij, un bieži vien pēdējais piliens var būt par iemeslu pilnīgi negaidītai eksplozijai. Un vēl, protams, ir cilvēku kategorija, kas greizsirdību nekad neizjūtot, vismaz viņi paši tā apgalvo. Kā iemeslus minot sakārtoto pašapziņu, pilnīgu pārliecību par sevi un otru, kā arī neapšaubāmo partnera uzticību. Pie šiem pēdējiem vismaz es pavisam noteikti nepiederu, un ne jau nu tāpēc, ka neuzticētos otram. Varbūt tas ir mans privātīpašnieciskuma sindroms, varbūt – neizdzēšamas iepriekšējās pieredzes atstātās pēdas, bet varbūt – vienkārši raksturs tāds. Jo arī man ar pašapziņu, kā arī pārliecību par sevi un dzīvesdraugu viss ir kārtībā. Bet greizsirdības velniņš bieži vien izslien ragus.
Nimfa
Savukārt es piebildīšu, ka greizsirdība nav lieta, ar kuru vajadzētu spēlēties. Terapiju ar greizsirdības izraisīšanu es pielīdzinātu mēģinājumam pašam sev izoperēt apendicītu. Paliks ļoti nesmukas rētas. Kā arī otrā cilvēkā tas automātiski izraisīs vēlmi atmaksāt ar to pašu monētu, tiklīdz kā radīsies tāda izdevība. Tas izklausās stulbi, bet tas ir mazais atriebības velniņš, kas dīda likt otram izbaudīt to, cik ļoti nepatīkamas ir šīs sajūtas. Īpaši piezīmēšu, ka vīriešiem kategoriski nevajadzētu pārbaudīt mīļotās pacietību. Sievietes ir īpaši impulsīvas šinī jautājumā, un reakcija varētu būtu tūlītēja atriebība, nemaz nemēģinot noskaidrot notikumu apstākļus. Rezultāts varētu būt trekna svītra pāri attiecībām, vai arī krupis, ko vīrietim nāksies aprīt par savu izgājienu. Saplēsti trauki vai uz galvas izliets alus ir tīrais sīkums, par kuru pēc tam var pasmieties.
Satīrs
Bildes autors: hypertypos
IZLASĪJU. KO TAGAD?