Jau pasen biju dzirdējusi teicienu “Mīlestība nav tikai jūtas, mīlestība ir arī darbs”, taču ilgi nevarēju novērtēt tā nozīmi. Šķita, tas vien skaļais sauklis bez jebkāda seguma no sērijas “grūtniecība nav slimība” un “gudrība nāk ar gadiem”.
Taču, ja attiecības ilgst vairāk par pāris mēnešiem, vienā brīdī iestājas mirklis, kad taureņi vēderā dodas ziemas miegā, un kaislīgā iemīlēšanās stadija pamazām pāraug līdzīgās, bet savādākās jūtās.
Un tajā brīdī arī sākas darbs – tu esi kopā ar otru cilvēku, jūs viens otru labi pazīstat, spējat prognozēt otra izgājienus, un pārsteigumi parādās vien retu reizi (toties kādi! Bet par to – cits stāsts). Nu lūk, un bieži vien šajā brīdī var sākties apjukums – kas īsti notiek, vai es tiešām viņu joprojām mīlu? Vai attiecības nav iegājušas bīstamajā stadijā “esam tikai draugi – un ar draugiem neguļ”? Citi to varētu saukt arī par rutīnu, taču es to gribētu nodēvēt par nomierināšanās laiku. Kad viss ir pierasts, nav jāuztraucas par iespējamiem nepatīkamiem pārdzīvojumiem, un jābažījas par to, vai otrs tiešām mīl.
Taču, kā šo miera laiku padarīt tikpat satraucošu, un patīkamām izjūtām bagātu gluži kā iepazīšanās pirmās nedēļas?
Banāla recepte, taču praksē pārbaudīta un atzīta par gana labu esam — divatā doties ceļojumā. Vienalga, uz kādu lauku ciematiņu tepat Latvijā, vai arī kādu no Eiropas galvaspilsētām. Laiks, ko iespējams pavadīt divatā, no rīta kopā pamostoties nepierastā telpā, svešā gultā, var “uzsist asinis”, un ļaut uz mīļoto paskatīties gluži kā no jauna. Un mīlēšanās no rīta viesnīcas numuriņā rada izjūtas, kas līdzinās pirmajam kopā sagaidītajam saullēktam.
Un, arī atgriežoties mājās, turpināt kopt attiecības. Neaizmirst dzimšanas dienas un citus nozīmīgus datumus, nesākt staigāt pa māju nošļukušās treniņbiksēs (jo otrs jau it kā pie visa pieradis). Joprojām reizi pa reizei neaizmirst pateikt “Es tevi mīlu!”, lai arī šie vārdi skan jau septiņsimt trīsdesmit devīto reizi… un reizi pa reizei iedot buču. Tāpat vien.
Bildes autors: Brentdanley
IZLASĪJU. KO TAGAD?