Es nebūt par šī posma neesamību savā dzīvē nežēlojos un nebēdājos. Es pati ar sevi varbūt kādā ziņā arī lepojos, ka neesmu ieguvusi savu draugu lokā tādu reputāciju, ka man var uzzvanīt jebkurā brīdī un, ka es ņemšu taxi un braukšu te kādu apmierināt. Pietam varu arī lepoties ar to, ka mani draugi nebūt nav tādi, kas šādā veidā mēģinātu dabūt kādu gultā. Visiem ir savas otrās puses, bet kam nav- tie vismaz nemaukojās apkārt.

Ir dzirdēts stāsts par pasākumiem uz kuriem dodas vairāki cilvēki, visi ir pazīstami savā starpā, un nu vakara zvaigzne- kāda meitene pie kuras tas viss notiek, izvēlās sev puisi ar ko pavadīs to nakti. Kas zin, varbūt viņa izlīdīs no gultas un dosies apmierināt nākamo. Un visi šajā sabiedrībā ir jau viens ar otru gulējuši un uztur tīri draudzīgas attiecības, lai skumjos brīžos būtu kam palūgt sevi apmierināt.

Stulbāko attaisnojumu, ko esmu dzirdējusi par šī veida “draudzīgajām” attiecībām ir tāds- “mēs visi tak esam cilvēki, mākslinieki, mūs vieno kas īpašs, mūsu māksla, tev to nesaprast, kāpēc tev vajag ieciklēties uz kaut ko vienu?”. Man vajag ieciklēties, jo man patīk, ka mans džeks ir tikai mans džeks un ka man nav jādala viņu ar puspasauli tikai tādēļ, ka viņus vieno kāds kosmisks spēks, kosmiskas domas vai kādas tamlīdzīgas muļķības. Un es diemžēl vai par laimi nemaz nevēlos tādas lietas saprast.

Es nenosodu šādu dzīvesveidu, varbūt tā izklausās, bet nebūt ne, katrs taču dzīvo savu mērķu vadīts, un katram ir jādzīvo pēc saviem principiem. Taču man šis dzīvesvaids vienkārši liekas nesaprotams un es tādu dzīvot negribu un man nepatīk, ka mani tādās lietās cenšas iepīt.

Bija man draugs. Vismaz man tā likās. Pagajuša gada septembra sākumā viņš sāka mani “nocelt” manam bijušajam draugam. Tā kā jau tā biju nolēmusi atvadīties no iepriekšējā drauga dažu iemeslu dēļ (kas jau ir pavisam cits stāsts), tad šim jaunajam “pielūdzējam” nedaudz ļāvos (nedaudz, jo no viņa paša un arī apkārtējiem biju dzirdējusi daudz dažādu stāstu par viņa, tā saucamo, uzdzīvi, kas nebūt nav manā gaumē).

Attiecību sākums, kā vienmēr, bija visskaistākais brīdis attiecībās- bieža sazvanīšanās, nepārtraukta un nedalīta uzmanība, randiņi, visādi jauki komplimenti, vēlas vakara pastaigas, neiztrūkstošās lieliskās naktis. Vienvārdsakot, no tā visa varētu sanākt kādas romantiskas un bezgala banālas filmas sižets. Bet, protams, ir gadījušās tradicionālas problēmas ar laika trūkumu un apkārtējo cilvēku negatīvo attieksmi pret mūsu attiecībām, kas veicināja mūsu slapstīšanos. Tam bija viena negatīva puse – nevarējām mūsu kopējo draugu priekšā justies tā kā jutāmies tikai viens otra sabiedrībā. Bet, kas bijis – bijis, tagad pastāstīšu tieši to atgadījumu, ko izstāstīju tam nezināmajam puisim.

Braucienā devāmies – es, divi puiši, “mans puisis” un kāda pirmoreiz redzēta meitene. Mašīnas aizmugurē sēdējām mēs abas meitenes un “mans draugs”. Jau turpceļā pamanīju, ka meitene tā pārlieku draudzīgi izturas pret manu draugu, nodomāju – nu nekas, viņš taču viņai ar to pašu neatbild. Bet, tad atpakaļceļā, redzēju kā šie sabučojas. Un, tad sajūtas bija tiešam neaprakstāmas – es gribēju raudāt un tiktiešam gribējās vemt (nekad dzīvē vēl tā nav bijis, ka gribas vemt kāda cilvēka dēļ), bet es sēdēju, klusēju un apdomāju situāciju.

Protams, pirmais, kas tajā brīdī notika galvā bija tie jautājumi – cik tad ilgi viņš man meloja? un cik daudz vispār bija patiesība? Vai turpinātu man melot, ja es nebūtu ar viņiem braukusi un to redzējusi? Un, tad es atcerējos, ka pāris dienas pirms tā notikuma biju pie viņa ciemos, un pavadīju tiešām jauku nakti un vēl jaukāku rītu. To atcerosties man palika žēl meitenes, jo viņa likās tāda jauka.

Šis atgadījums, diemžēl, ir pamodinājis manī nelielu feministi, kura aizvien mazāk uzticas vīriešu dzimtas pārstāvjiem. Bet no katras kļūdas taču mācāmies, un no šīs es būšu iemācījusies to, ka mākslinieki ir un būs tikai mākslinieki, kas atrodas mūžīgos mūzas meklējumos.

Bet tu tomēr paliec un ar bailēm “izbaudi” notiekošo. Bet tad tevi gaida divas ziņas- viena laba, otra slikta. Labā ziņa ir tāda, ka nemaz tik traki nav, nekas pat nesāp. Bet sliktā ziņa ir tā, ka piefiksē, ka džeks ir pārāk aizrāvies sevis apmierināsanā, paātrinot tempu pat ne līdz truša, bet kāmīša ātrumam, un tad vienīgais, kas var sākt sāpēt ir galva no sišanās pret sienu vai gultas malu. Bet varbūt džeks vienkārši vēlas pietuvināt sievieti ideālam, padarot viņas galvu ar sitieniem tik plakanu, lai uz tās varētu likt alus kausu?

Ir arī tieši pretējs gadījums- tu esi ļoti iekarsusi un jau gatava, bet pamani (vai drīzāk nepamani) dzimumlocekļa izmēru un ieraugi, ka pat tavs pirksts ir lielāks par tā saucamo “vīrieša lepnumu”(es protams dramatizēju). Bet šeit parādās visi burvīgie plusi, jo džeks laikam tomēr ir skatījies pats sev starp kājām, apzinoties ko viņš var un ko nē, un ir iemācījies apmierināt meiteni simts citādākos veidos- sākot ar veiklo pirkstu darbību un beidzot ar orālo seksu. Ir arī dzirdēts, ka vīrieši ar nelieliem dzimumlocekļiem ir vairāk iejūtīgi un ir labāki sarunu biedri, kā tie, kurus daba ir apdāvinājusi dubultā.

Lai arī cik daudz pasaulē ir analizēts un spriests par izmēriem, tomēr var secināt, ka ne izmērs ir svarīgs, bet tas, kā džeks māk pielietot savu tik svarīgo ķermeņa daļu, neaizmirstot ne par sevi, ne par meiteni.