Ir sapnis. Ir realizācija. Ir absolūta piepildījuma un laimes sajūta. Ir taureņi vēderā. Laiks skrien tik ātri un tik viegli. Šķiet, ka pasaulē viss ir skaists un labs. Te pēkšņi… Absolūts krahs un kritiens bezdibenī ar galvu pa priekšu. Tā saucamā gaisma tuneļa galā aizvien vairāk attālinās un paliek aizvien mazāka un nesamanāmāka. Sagrūst viss, kam visu iepriekšējo laiku ir bijusi nozīme, lai gan… Laikam jau tikai vienai no abām pusītēm. Redz, ir izrādījies, ka tās nav divas viena ābola pusītes, kā tev bija šķitis. Kļūst skaidrs, ka labākajā gadījumā viens ir bijis ābola, otrs mistiska bumbiera pusīte.
Sveiks, mans dārgais draugs, Tu esi pamests!

Ak, kādas dusmas un ausis svilinoši vārdi tev nāk pār muti (ja nenāk par muti, tad domu veidā tavā smadzeņu podiņā pilnīgi noteikti vārās). Asaras. Kliegšana. (Protams, ir mierīgi cilvēki, tādi, kuri faktu, ka ir tikuši pamesti uztver kā kaut ko ikdienišķu un vēl ļaunāk- pierastu lietu, vai arī viņi no dabas ir ļoti savaldīgi un par sevi pašpārliecināti cilvēki.) Šoreiz runāšu par tiem aiziešanas gadījumiem, kuri beidzas ar trauku plēšanu (īpaši kaitīgi tas ir tad, ja neesat dzīvojuši kopā un tu plēs pats/-i savus mājas traukus- viennozīmīgi nesaprātīgs solis, bet kurš gan tādos brīžos domā dikti racionāli?), kliedzieniem, dusmām, lūgšanos, vājuma izrādīšanu, draudiem, tad atkal lūgšanos, tad pazemošanos, tad atkal kripatiņa draudu un tā tālāk, līdz mirklim, kad pamestais saprot, ka šī bezjēdzīgā PAZEMOŠANĀS nedos nu nekādus patiesus rezultātus.

Kāpēc izvēlējos rakstīt par šādu tēmu? Daru to, pirmkārt, tāpēc, ka esmu no tiem cilvēkiem, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka mīlestība nepazūd vienas dienas laikā, ja pazūd, tad vai nu tā nav bijusi mīlestība, vai arī pametējs par aiziešanu ir domājis jau kādu laiku, tikai to nav izrādījis. Otrkārt, rakstu par šo tēmu arī tāpēc, ka aptaujājot saujiņu cilvēku, uzzināju, ka šī ir tēma, par ko lauza galvu ne viens vien cilvēks.

Vēlos atgādināt, ka viss šis raksts ir tīri subjektīvs viedoklis, bet tieši tāpēc jau mēs te arī rakstam, lai saņemtu ne tikai uzslavas, bet arī oponentu kritiku, viedokļus, domas un idejas.

Tātad tu esi pamests, ko nu? Pa galvu šaudās visdažādākās domas, sākot no „Neviens mani nemīl!” domām, beidzot ar „Ko nu? Ko tagad darīt?” domām.

Gribu pastāstīt nedaudz par savu pieredzi. Mana pieredze ir diezgan interesanta no tā viedokļa, ka esmu bijusi gan pamestās, gan pametējas lomā. Redziet, jaunība ir tāds interesants laiks, kad bieži vien šķiet, ka ir atļauts daudz vairāk, nekā patiesībā ir. Tad nu bieži vien, ne jau aiz ļaunuma, bet jau pieminētā jaunības maksimālisma dēļ nākas atdurties strupceļa un ne vienā vien, jo meklējot lielo, skaisto mīlestību tiek pieļautas daudzas kļūdas.

Redziet, kad pāris attiecībās lielais, ļaunais vilks, kas apēd visus „kopīgos” nākotnes sapņus , esmu bijusi es pati, tad man ir bijis pašsaprotami aiziet, kad vien es vēlos, jo, patiesībā, dziļi sirdī (dažreiz arī ne tik dziļi) es jau no sākta gala zināju, ka ilgi tas tāpat nebūs. Es visam ļāvu turpināties tieši tik ilgi, cik ilgi interesanti bija man. Egoistiski un briesmīgi, bet tajā brīdī es vienkārši izdomāju, ka nav jēgas mocīties, jo MAN taču nav labi. Atdzīstu, bērnudārzs! Nedrīkst dot kādam liekas cerības, ja tās patiešām ir liekas, nu vienkārši nedrīkst. Cits gadījums ir tad, ja jau sākotnēji abi vienojas, ka tas būs tikai sekss, jeb, ka tās būs tikai platoniskas attiecības, jeb, ka viņi būs kopā tikai līdz mirklim, kamēr viens vai otrs, vai pat abi neatradīs sev cilvēku ar, kuru viņi gribētu veidot jaunas attiecības. Varētu jau moralizēt un saukt manas tikko aprakstītās attiecības par seklām un vēl visādi citādi, bet tam nav nozīmes. Visos laikmetos cilvēkiem ir bijuši vajadzīgi glāsti, pieskārieni, dvēseles siltums, tas pats sekss, ne vienmēr ir nepieciešamas saistības. Te nu jāsaka, cik cilvēku, tik arī viedokļu.

Tā nu es, ļauni sakot, paspēlējos ar vienu, ar vēl kādu, dažreiz pat ļāvu arī sev noticēt, ka jānolaižas uz zemes, ka tā nedrīkst, nevajag, bet vienmēr atgriezos nulles punktā, jaunu iespaidu meklējumos. Man ļoti patika tā sākuma sajūta, tās rozā krāsas brillītes, taureņi, lidojuma sajūta, kas pazūd vēlākais pēc 3 mēnešiem… Nemaz nebija tādas vēlmes kopt attiecības, jo, kad pazuda rozā brilles, šķita, ka nu ir ziepes un interesanti vairs nebūs nekad.

Nu, lūk, agrāk neticēju karmai, līdz, kamēr neiemīlējos pa īstam! Ak, cik tas bija skaisti, tik burvīgi… Cauri savai pudeļdibena biezuma rozā briļļu kārtai nemaz neredzēju, ka mēs vienkārši nederam kopā. Atskaitot to, ka mēs labi izskatījāmies esot blakus viens otram, mūs nesaistīja nekas, tomēr visas šīs atšķirības bija tik saistošas, ak, cik viņš interesants, un cik viņa daudzpusīga. To dēvē par pretpolu pievilkšanos. Es savas rozā brilles atteicos noņemt ilgāk nekā viņš, daudz ilgāk, patiesībā. Man šķita viss tik skaisti, šķita, ka tas viss nebeigsies nekad, visa pasaule jūsmoja, ak, cik skaists pāris… Bet te, pēkšņi vienā jaukā dienā, saņemu īsziņu, ka viss cauri (te nu gan man gribas piebilst, tas gan bija stulbi, bet nu, tā ir vieglāk, to nevar noliegt). Es ārdījos ārprātīgi, visvairāk jau man laikam kaitināja tas, ka es īsti nespēju izprast iemeslus un nespēju pieņemt šķiršanās veidu- sms. Es vispirms raudāju, tad lūdzos, tad dusmojos un lamājos, tad atkal raudāju, tad atkal lūdzos, tad dubultā dusmojos… Arvienvārdsakot, žēloju sevi, nedomājot par viņu. Nekādi nespēju saprast, kā vēl iepriekšējais vakars var būt tik lielisks un nākamais rīts ir TĀDS. Šobrīd to visu atceroties ir kauns, jo neliku viņam mieru tik ļoti, ka viņš mani laikam vēl šobaltdien nevēlētos pat uz ielas redzēt. Es nevienu mirkli nespēju iedomāties, ka es varētu būt bijusi vainīga pie kaut kā. Vainīgi bijām abi, jo viena pagale nedeg.

Man ir tāda nelāga rakstura īpatnība- pārāk daudz domāju. Šī pārlieku izteiktā domāšana nereti man liek noticēt lietām, kuras iespējams nemaz neeksistē. Es neiedomājos, ka varbūt es pārāk viņu kontrolēju, ka pārāk daudz, ko pārmetu. Es to saprotu tikai tagad, bet saprotu arī to, ka mēs patiešām bijām katrs cita augļa pusītes. Domās sūkstījos, ak, viņš nelietis, šaubos, ka vispār viņš ar kādu spēs būt kopā ilgāk par trīs mēnešiem… Redz, ka var, šobrīd viņš ir kopā ar skaistu meiteni jau gandrīz gadu. Un viņi ir pareizas ābolu pusītes, katrā ziņā pareizākas nekā biju es un viņš.

Jāatdzīst, ka vēl kādus gadus 5-10 negribētu viņu satikt, jo kas ir pagātnē, tam tur arī ir jāpaliek. Ir vieta tikai skaistām, bet nu jau nenozīmīgām atmiņām.

Manu pasauli nu jau pirms pusotra gada izmainīja cilvēks, kuru droši varu teikt, ka ļoti mīlu. Cilvēks ar, kuru vēlos veidot ģimeni, patiešām kopīgus sapņus un ar, kuru katrs pavadītais mirklis ir pasaules vērts. Tas ir tāds cilvēks, ar kādu esmu gatava patiešām kopt attiecības, nevis akli skriet ar galvu sienā un domāt, ka pasaule griežas tikai ap mani.

Ir grūti, kad ir jāsāk no nulles, bet lai cik banāli tas nebūtu, tomēr, es ticu, ka, ja stāstam nav laimīgas beigas, tad tās vēl noteikti NAV beigas.

Redz, kāds salkans stāstiņš sanāca, bet ir jāiemācās spēt sevi nolikt pametēja lomā un jāsaprot, ka patiešām, viena pagale nedeg. Ir jādzīvo tālāk, jo vecu ļaužu paruna par to, ka nelaimīgu mīlestību spēj dziedēt tikai jauna mīlestība ir pilnīgi un galīgi patiesa.

-The End-

Ļoti bieži tiek teikts, ka starp mīlestību un naidu ir tikai viens solis, bet vēl mazāks solis ir starp erotiku un pornogrāfiju. Visiem ir apmēram skaidrs, kas ir pornogrāfija, tas ir tad, kad vairāk jau vairs nav ko parādīt un izdarīt, bet kā ir ar erotiku. Ignorējot definīcijas, bet vadoties pēc apkārtējo cilvēku visdažādākajiem uzskatiem un izteikumiem brīžiem šķiet, ka erotika ir nekas vairāk par kailām krūtīm un smagu elpošanu. Tomēr man jau atkal ir vēlme iebilst un piekrist Dorotijas Porteres (autore erotiskai lesbiešu novelei „Pērtiķa Maska”, kuru man gan nav nācies lasīt, tomēr esmu manījusi gana daudz pozitīvas atsauces) izteicienam, ka erotikai piemīt vairāk smalkuma, kā pornogrāfijai, tomēr viņa atdzīst arī to, ka nereti mēs saucam savu pornogrāfiju par erotiku, jo tad process it kā kļūstot daudz baudāmāks mazāk atkailinoties, un es nerunāju tikai par ķermeņa atkailināšanu, bet arī par rakstura un personības atklāšanos visdažādākajās darbībās. Neesmu nedz feministe, nedz lesbiete, tomēr šiem vārdiem ir sava daļa taisnības.

Manuprāt, erotiku jau nu tomēr var un vajag atšķirt no pornogrāfijas, bet pašu erotiku gribētos dalīt vēl divās daļās: baudāmā un nebaudāmā. Baudāmā gluži vienkārši ir māksla izmantojot skaistus ķermeņus neieslīgstot pārmērībās (tā var būt arī deja, striptīzs, kas starp citu, ir lielisks „palīglīdzeklis” priekšspēlei) , bet nebaudāmā erotika tomēr ir un paliek neveikli izmantoti ķermeņi un tas pats neestētiskais striptīzs – neglīta, patukla, bāla meitene ar pāris bezgaumīgiem tetovējumiem ņemas ap skatuvē iemontētu stieni.

Nedz pornogrāfija, nedz erotika samērīgās un veselīgās devās nav nedz nomācoša, nedz kaitinoša, nedz visādi citādi negatīva, tomēr nedaudz ir apnikusi tā bezgaumība, kas valda praktiski visur. Lai gan par gaumi jau nestrīdas.

Diez kā šķiet jums? Kā tad īsti ir ar to izpratni par to, kas IR un kas NAV erotisks, bet tiek pasniegts KĀ tāds esam… Kur tad sākas un beidzas šī šaurā robeža?

Jautāsiet, kāds gan šeit sakars ar seksu? Tiešā veidā nekāds, bet seksualitāte ir visa pamatā. Pārliecība par sevi (nejaukt ar trulu un nepamatotu iedomību) rada vēlmi pieiet pie šī cilvēka parunāties, kaut vai, lai pateiktu, cik skaista šī sieviete vai vīrietis ir. Nevar noliegt, ka sieviete smalkos augstpapēžu zābaciņos, izlaistiem, mirdzošiem matiem drēgnā rudens dienā, cēli minot velosipēda pedāļus izsauks lielāku apbrīnu, nekā it kā skaista blondīne īsos mini svārkos un pārkrāsotu seju bez pārliecības par sevi un savu seksualitāti.

Uzreiz ir manāms kāds attiecīgais cilvēks ir, pēc uzvedības un mirdzuma acīs. Ir uzreiz manāms vai pretimnākoša meitene/ puisis ir derīga/-s tikai seksam, jeb arī kam nopietnākam un nozīmīgākam.

Kaut arī šis blogs ir domāts, lai rakstītu par seksu, tomēr gribas atcerēties arī to, kas izraisa seksu un seksualitāte, jeb tās trūkums viennozīmīgi ir TAS, kas TO dara.

Ar cieņu,
Miss Fortune

Kā es varu par to objektīvi spriest? Tā, ka esmu bijusi praktiski visās lomās, gan vienas nakts attiecību lomā, gan ilglaicīgu attiecību lomā (kurā atrodos arī tagad), gan abu pušu krāpto lomās, gan iemīlējušās un atraidītās lomā, gan atraidītājas lomā. Izvērtējot visas šīs lomas un pieņemot, ka dzīve tāds liels teātris vien ir, secinu, ka jūtas ir visa pamatā, lai arī kādas šīs jūtas būtu, nebūtu un piešķiru sev tiesības spriest objektīvi.

Kāpēc vienas nakts sekss, manuprāt, nav patīkams, jo sekss kā tāds taču ir lielisks dabas izgudrojums? Jā, jā, bezmaz vai jau dzirdu, tā saucamo, brīvo attiecību piekritējus un viņu skaļās balstiņas, saucot: ”Domā ar galvu! Tikai brīvās attiecībās un vienas nakts attiecībās Tu vari būt pilnīgi neierobežots savās izvēlēs, vēlmēs un darbībās, tikai šāda veida attiecības nemitīgi sola, ko jaunu un satraucošu…” Atļaušos oponēt, jebkuram cilvēkam (pat avantūristiem) ir nepieciešama sava veida drošības sajūta un stabilitāte, turklāt neizprotu tos, kuri saka, ka attiecības ierobežo, pateikt, kur, kad un ar ko esi ir normāla cieņas izrādīšana, nevis ierobežotājfaktors. Sekss stabilās attiecībās audzē pašapziņu daudz vairāk nekā siekalaini skatieni klubā, jeb vienalga kādā citā iestādē. Pašapziņa rodas tieši no tā, ka Tu spēj katru dienu būt iekārojama/-s vienam un tam pašam cilvēkam ar visiem saviem plusiem un mīnusiem, nevis katru dienu kādam citam, kurš Tevi redz pirmo un visticamāk arī pēdējo reizi.

Mūsdienās jau nu vajadzētu pietikt prātam saprast, ka nozīme ir kvalitātei, ne kvantitātei un sekss jau nu noteikti ir tā lieta, kuram ir jābūt vērtīgo lietu augšgalā un es dzīvoju ar apziņu, ka it’s all in your head un, attiecības jau nu noteikti nav šķērslis jauniem piedzīvojumiem un viens un tas pats cilvēks blakus tikai audzē apziņu un vēlmi ar šo pašu cilvēku izzināt jaunus apvāršņus nevis katru dienu ar citu cilvēku atgriezties, patiesība, apnicīgajā un galu galā nemainīgajā nulles punktā.