Tad, kad cilvēks ir viens un ir nolēmis padzīvot bez otrā cilvēka, vai arī tam jau ir otrais cilvēks un tam vairs nevienu citu negribās. Tieši šinī situācijā ir tā lieta, kad citiem gribās. Tad nez no kuriens uzrodās vecās mīlestības, slepenie pielūdzēji un citi bruņinieki un ne pa kam nesaprot, ka man viņus tagad negribās un viņi ir lieki.

Savukārt, ja ir tā situācija, kad cilvēka morālais stāvoklis līdzinās gruvešu čupiņai un es zinu to, ka vislabāk man palīzētu jauna aizraušanās, sekss vai jauns vīrietis, tad viņi visi ir pazuduši un nerādās manā teritorijā ne pa kam. Šinī situācijā vienīgā lieta, ko var darīt noskaņojuma pacelšanai ir saldējuma pieēšanās un filmu skatīšanās, un labu draugu satikšana.

Secinājums ir viens – tad, kad kādam ir, tad citiem arī vajag, bet, kad nav nevienam, tad arī nevienam citam nevajag. Manuprāt tām, kam neko nevajag ir tas speciālais starojums, kas parāda, ka viņas ir labas, laimīgas un visādi citādi cērtami kociņi, savukārt tām, kam nevaicās nav ne starojums, nekā.

Lieta, ko es esmu iemācījusies, lai labāk iegūtu vīrieša uzmanību ir būt pašpietiekamai un panākt to, lai ir tas laimīgais starojums, kas spraucas ārā.

Šitas jau bija kā no kaut kādas grāmatas. Lekcija beigusies, studenti brīvi :) !

Pastāstīšu to, ko varu pastāstīt un par ko esmu droša. Mēs bijām daudzos bāros, patiesībā tas bija bāru sprints, es nezinu, kam ienāca prātā tā doma par fiksi, fiksi un pa mājām, bet tā nu bija.

Es tajā trakajā skrējienā iepazinos ar īru puisi Amon [Eim` n]. Tā jau diezgan jauks cilvēks, lai gan neko daudz es neatceros, pastāstīšu tikai, par to ko zinu.

Viņš un viņa draugs ar kaut kādu lauciniecisku vārdu mums pielipa un sekoja, man jau bija stipri vienalga. Pēc tam viņš, Amon, gribēja pirkt mums padzeriets, bet pateica ultimātu, iedod vismaz 5 Ls. Tas bija jocīgi, jo viņš bija tūrists un no angliski runājošas valstis, un ja pērk meitenēm dzērienus, tad parasti neaplaupa meitenes. Puisis ala Robins Huds. Bet nu es piekritu visam, jo tajā stāvoklī es esmu diezgan atsaucīga.

Pēc kāda laika es un tas Amon atdalījāmies no pārējiem. Tas notika pēc manas iniciatīvas, goda vārds nezinu kāpēc. Mēs bučojāmies un kaut kur virzījāmies, un aizvirzījāmies līdz viņa hostelim, kurā arī iegājām iekšā, tad viņš apmeklēja tualeti, kuras durvis neaizvēra un pačurāja. Tagad iedomājieties to skaņu. FUJ!

Un tad es sāku malt savu slaveno frāzi: “I have to go home, NOW!”, un ne jau tāpēc, ka es dzirdēju kā tas īrs mīž, bet tāpēc, ka man sagribējās mājās. Es izskrēju, varbūt arī ātri izgāju uz ielas, viņš man vēl sauca pakaļ kaut kādas glupības no sērijas: “Wait, blā blā blā!”.

Ļoti iespējams manu šādu reakciju izsauca fakts, ka viņš bija aizmirsis manu vārdu, un nevajag man te stāstīt, ka es savu vārdu nenosaucu, jo es taču viņa vārdu zināju.

Šā vai tā es esmu baigā muļķe, jo kura meitene gan negribētu seksu ar aizmāršīgu Robinu Hudu, kurš nejēdz aizvērt WC durvis.

Es gribēju parunāt par āboliem, kurus atnesa tas pats kolēģis. Man kā patērētājsabiedrības pārstāvei patīk izvēlēties. Savukārt kolēģis visu laiku atkārtojās kā saplīsusi plate par to, ka visi āboli ir vienādi.

Es tikai īsti nesapratu vienādi labi vai slikti. To pašu var attiecināt uz manu vīriešu patērēšanu. Viņi visi būtībā ir vienādi. Neteikšu, ka vienādi slikti, bet neko labu arī neteikšu, es vienkārši iekožu ābolā un pēc tam to aizmetu.

Ja es gribu pateikt, tad tikai tāpēc, lai man būtu vieglāk un es varētu atvieglot savu smago sirdi, bet tas nemaina lietas būtību, tāpēc kāda jēga no tās visas šmuces, jo es jau esmu tā sliktā jebkurā gadījumā. Tāpēc nevajag.

Ir iespējams vai nu palikt, vai nu aiziet, pa vidu nav vietas. Paliekot ir pieņemami izlikties, ka nekas nav bijis. Tas ir grūti izdarāms, bet ir iespējams. To sāpi, ja tāda vispār ir, vajag norunāt no sevis nost līdz tā vairs nesāp. Ļoti labs palīgs šādās reizēs ir draudzenes. Es varu malt un malt vienu un to pašu kamēr ir vienalga, līdz es sāku to pieņemt un šis jautājums vairs nav mana prioritāte.

Ja to pasaka vīrietim nekas jau nemainās un ja vien es gribu man ir iespēja saglabāt abus vīriešus, bet tā patiesība nevienu laimīgāku nedarīs. Un nevajag man stāstīt, ka kāds no šiem vīriešiem man ir īstais. NAV, jo es viņus abus krāpu.

Ja es gribētu viņus abus vai kaut vienu paturēt, tad es to vienkārši nestāstītu. Klusētu kā partizāns.

Ar laiku tiek saprasts, ka visas sarunas, kas ir kaut cik intīmas tiek apspriestas kādā klusākā stūrī, jo šīs sarunas nav jādzird svešiem cilvēkiem. Es nekad netieku noskūpstīta, ja mēs satiekamies publiskā vietā, varbūt tikai uz vaiga, bet pietiekoši tuvu lūpām. Svešiem cilvēkiem tas izskatās pēc parastas bučas uz vaiga, man tas ir “mazliet netrāpīja”. Mēs neejam uz vietām, kur apgrozās mūsu kopējie draugi, jo ir taču tik daudzas vietas, kurās mēs neesam bijuši un vispār kāpēc, lai mēs kaut kur vispār ietu, ja mājās ir tik jauki.

Uzaicinājumi nodrāzties tiek izteikti skype, draugos vai ar īsziņu palīdzību, bet nekad nekas personiskāks, jo to pašu tekstu var nosūtīt tik daudzām. Ar laiku rodas jautājumi.

Un tad es sāku vērot situāciju un apkārtni. Viņu un apkārtējās sievietes. Maita, tu domā, ka esi baigi gudrais. Nea. Tu uzvedies tāpat visu laiku. Tās pašas sasveicināšanās metodes, tie paši skatieni, viss tas pats. Ja tu vēl uzvedies daudz maz normāli tas ir, nenodod sevi, tad apkārtējās sievietes tevi nodod, jo viņām ir tie apbrīnas pilnie skatieni, kas tev seko un tevi izģērbj.

Ko es varu par to visu pateikt? Tu esi stulbs, jo:

a) Tu to visu dari vienā noteiktā un diezgan mazā teritorijā

b) ja tu to dari tik mazā teritorijā izdomā kaut ko jaunu.

Ja es darītu kaut ko tādu, es gādātu par to, lai tās sievietes nesatiekas.

Man labāk patīk spēles ar skatieniem, kuri parāda iekāri un dod skaidrus mājienus par to, ka acu īpašnieks interesējas par mani. Lai gan acis ir svarīgs faktors, lai mani pavestu, bet arī tas nav svarīgākais.

Par acīm svarīgāka ir elpošana un viņa elpa, kā tā kutina manu kaklu, kā lūpas izelpojot pieskaras manam kaklam it kā nejauši, kā diafragma izplešas un viņš man atkal pieskaras, jo patiesībā jau tikai elpo.

Ir interesanti spēlēt to spēli, kad mēs abi esam pieklājīgi cilvēki un tikai pieskaramies(nejauši) viens otram, skatāmies acīs, runājam tuvu esot, tik tuvu, ka mēles varētu saskarties, ja gribētu. Ir patīkami otru aizskart ar lūpām, lai notrauktu puteklīti no lūpas.

Orālais sekss ir diezgan riskants pasākums cilvēkam, kurš ir diezgan neveikls, t.i. mēdz aizrīties ar visu, pat ar mazo šotiņu. Tāpēc ir labi, ja tiek veikti drošības pasākumi, es lieku partnerim uzvilkt prezervatīvu. Tā mazā gumijas mantiņa ir ne tikai ļoti labs veids, lai izsargātos no dažādām briesmīgām slimībām, bet tā arī palīdz izsargāties no aizrīšanās ar spermu.

Un otra lieta, vai arī trešā, ja pieskaita pasargāšanos no slimībām, ir tā, ka man nav jāsajūt spermas garša, teikšu atklāti, sperma nav pati garšīgākā lieta pasaulē.

Tā kā es neesmu trenēta anorektiķe, tad man ir svarīgi, lai es locekli varu pieturēt ar roku, jo citādāk, tas ieiet pārāk dziļi manā mutē un man draud apvemšanās. Ar šo es gribēju pateikt, ka es nepiekristu orālajam seksam, ja mans rokas būtu sasietas.

Un vēl ir tas, ka orālais sekss ir mazliet nogurdinošs, tāpēc es ar to bieži neaizraujos un nedaru to ilgi, kur nu vēl cilvēkam, kas man ne īpaši un ir man tikai tāpēc, lai fiksi nodrāztos.

Visa šī flirtēšanas lieta sākas jau skolas laikā, kad mazie skuķi atklāj to, ka ir paaugušies (un no nesmukiem šmurguļiem pārtapuši par kaut ko) un ka tas stulbais skolotājs, pirmkārt, ir vīrietis. Iesākumā, protams, nekas nesanāk, bet ar laiku, aptuveni vidusskolas beigās, tas jau ir tīrais nieks dabūt iecerētās atzīmes un izgaisināt pārmetošos skatienus par neapmeklētajām stundām.

Flirtēšans process nav sarežģīts, jo viss, kas ir nepieciešamas, ir daudzmaz smuka un droša meitene un pasniedzējs, kas ir mazliet neprofesionāls. Meitenei ir vēlami īsi svārciņiem, dekoltēts krekliņs vai kaut kas cits no tā paša drēbju plaukta, smaids un noteikts mērķis. Šis te pasākums nedarbojas ar visiem pretējā dzimuma pasniedzējiem, jo citi tomēr ir profesionāļi.

Pēc vidusskolas seko mācības universitātē, te runa vairs nav par vienkāršu flirtēšanu, bet par flirtu savienojumā ar dibenā līšanu. Mana univeritāte ir iegadījusies tāda, ka pasniedzēji ir diezgan komunikabli un aktīvi, tāpēc diezgan bieži gadās tā, ka studenti satiek pasniedzējus kādā no tusēšanās reizēm. Ir nepieklājīgi nepieiet, neiedzert, neparunāties etc. Un tas nav nekas slikts, ja tiek dalīts taksis ar pasniedzēju uz mājām.

Flirts ar pasniedzēju nav nekas nosodāms, jo jebkuri līdzekļi ir labi, lai iegūtu diplomu, kurš paredz, ka izglītības iestāde ir veikusi savas funkcijas veiksmīgi un ir iepazīstinājusi absolventus ar tālākās dzīves spēles noteikumiem un prasībām.

Ja godīgi man īsti nepatīk skūpstīties ar citu sievieti, pat, ja šī sieviete ir mana laba draudzene. Šis laikam ir vienīgais gadījums, kad man tomēr ir svarīgs faktors, cik labi es pazīstu cilvēku, kuru skūpstu.

Tas ir diezgan smuki, ja 2 sievietes skūpstās, kā tika noskaidrots aptaujājot vīriešus. Tas ļauj iegūt dažādus bonusiņus, piemēram, iegūt vīriešu uzmanību. Var arī iztikt bez skūpstīšanās, lai gan tas ir iespaidīgāk, pietiek arī ar to, ja sievietes ir sadevušās rokās un draudzīgi runā viena ar otru. Šīs sarunas var būt kaut vai par jaunākajām epilācijas metodēm vai citām neseksīgām lietām, galvenais, lai no malas izskatītos, ka runa ir par kaut ko intīmu, personīgu, kas liek sarkt.

Skūpstīšanās daļa nav īpaši spārnos ceļoša, jo man pietrūka pretpola elements, jo sieviete skūpstās sievišķīgi, tāpat kā es. Ir patīkamāk, ja skūpsta partneris ir vīrieša dzimuma, jo viņiem ir tā prasme skūpstoties likt aizmirst visu citu. Šis bija saldais, sākot no “jo” :).

Vīrieši nezin kāpēc domā, ka skūpstīties ar citu vīrieti ir kaut kas nosodāms vai pretīgs, bet tā nav, jo sievietes tas vienkārši ieslēdz, tas ir uzbudina. Man patīk redzēt vīriešus, kas skūpstās un nekaunās. Skats no malas ir estētisks.

Patiesībā vīrieši skūpsta citus vīriešus diezgan bieži – katru reizi, kad tiek noskūpstīta sieviete, jo katrs skūpstu partneris atstāj kaut kādas izmaiņas sievietes skūpstu tehnikā.

Ziņkārīgajiem ir visas tiesības upurēties modes vārdā.

Daļa sabiedrības ir samaitāta, jo uzskata, ka šāda draudzība nav iespējama, un sekss neizbēgami ir kaut kur tur.

Ir dažādi mani un manu vīriešu attiecību modeļi, es varēju izdalīt četrus:

Man nav bijis sekss ar šo vīrieti un nebūs, mēs esam tikai draugi un viss, pietam abi to saprotam, lai gan to neesam pārrunājuši. Ar draugiem ir tā lieta, ka dažreiz vienkārši nevajag runāt, jo viss tiek saprasts bez vārdiem.

Nākošā manas vīriešu draugu grupas daļa ir tā, ar kuru es reizēm paflirtēju, bet mēs abi neejam tālāk, jo saprotam, ka mēs to vienkārši pašlaik negribam, varbūt kaut kad citu reizi, citos apstākļos un noskaņojumā.

Un tad ir tie, ar ko man ir bijis sekss, tie var būt mani bijušie gultas biedri vai arī vīrieši ar kuriem man ir bijušas vienas naktas attiecības. Pēc tam mēs vienkārši nepieminam pagātni. Gribu teikt, ka sekss atver jaunas attiecību dimensijas, tas uzlabo draudzības kvalitāti.

Paliek tā daļa, ar kuru ir skaidri zināms, ka sekss būs, tas ir tikai laika jautājums. Ja no spriedzes, kas ir apkārt izpūš pārāk lielu burbuli, tas var sabojāt attiecības. Vislabākais, ko šādā situācijā var darīt, ir ļauties notikumie un piedalīties spēlē.

Katram no draugiem ir vajadzīga individuāla pieeja, un ja pareizā rīcība ir draudzīgs sekss – tad kāpēc gan ne? Sekss var būt šajā draudzībā tik pat nozīmīgs kā pēdējās košļenes atdošana draugam, kurš saēdies ķiplokainus siera salātus un skrien tikties ar mīļāko.