Ja runājam vienkārši par atturēšanos no seksa kā tādu, te darīšana ir ar enerģijas sublimāciju. Enerģijas nezūdāmības likums darbojas arī šai gadījumā. Seksam neizmantoto enerģijas daļu var iemācīties pārveidot un izmantot radošajos procesos, piemēram. Nav jau noslēpums, ka cilvēks pēc kārtīga seksa grib tikai pagulēt, nevis celties un rakstīt grāmatu vai kalt skulptūras. Toties nepiepildīta iekāre liek dzīties uz priekšu, darīt jaunas lietas, spodrināt spalvas un ņaudēt zem balkona. Kas zina, varbūt kāds Jūsu ņaudēšanu sadzirdēs un aizsūtīs ierakstu uz Eirovīzijas atlases kārtu.

Psihologi jau sen ir apstiprinājuši, ka seksuālā enerģija un libido ir viens no cilvēka darbības pamatvirzītājiem. Tad kāpēc lai no reliģijas aizgūto tradīciju neizmantotu un neiemācītos šo enerģijas daļu kontrolēt?

Nobeigumam gribu teikt tikai vēl šo: patiesībā ikvienam der kādu laiku atturēties no seksa. Protams, liekas, ka tas iekšējo spriedzi tikai cels – bet nē, kad būsiet ticis galā ar šo īso “abstinenci”, Jums radīsies brīvais laiks padomāt arī par sevi un sakārtot domas. Nu bet tad jau atkal aidā meklēšanās procesā! :)

Eiropā šāda rakstura muzeji īpaši populāri bija 1960-o gadu beigās un 1970-ajos. Pasaulei attīstoties un morāles normām kļūstot vaļīgākām, kopš tā paša gadsimta 90-ajiem gadiem gan tos biežāk dēvē par erotikas vai erotiskās mākslas muzejiem.

ASV pirmais seksa muzejs atvērās tikai 2002. gadā Ņujorkā. 2004. gadā tika atvērts līdzīgs muzejs arī Holivudā, taču nu tas savu eksistenci ir jau beidzis un tā vietā atrodas kāds veikals. Papildus tam, 2005. gadā Maiami tika atvērts pasaules erotiskās mākslas muzejs. Bet ar to šķietami konservatīvajiem amerikāņiem laikam arī pietika…

Eiropā toties šādi muzeji gadu gaitā ir skaitā auguši kā sēnes, viens pēc otra. Visbiežāk cilvēki zina Parīzes seksa muzeju, kurš atrodas netālu no slavenās Mulanrūžas – taču tādi ir arī daudzās citās Eiropas pilsētās.

Arī Krievijā ir seksa muzejs – Pēterburgā, atvērts 2004. gadā. Tā vadība ir pat pasludinājusi, ka muzeja ekspozīcijā atrodoties slavenā Rasputina “iekonservēts” dzimumloceklis.

Ļoti interesants muzejs ir atvēries 2007. gadā Londonā. Tā galvenā tēma ir nevis konkrēti priekšmeti un artefakti, bet gan pētījumi par orgasmu, seksuālajām tieksmēm un to disfunkcijām, u.c. Arī šī muzeja nosaukums liecina par tā pamatideju – “Amora – Londonas seksa un attiecību akadēmija”.

Aizraušanās ar seksa atribūtu glorificēšanu nav gājusi secen arī atturīgajiem austrumiem – šajās valstīs tāpat eksistē ļoti plaši seksa un erotikas muzeji.

Ja Jums plašāk interesē tēmas filozofija, iesaku izlasīt ļoti interesantu rakstu:

Marianna Beck, Jack Hafferkamp, THE ERA OF SEX MUSEUMS

Vispirms jau pastāv tā saucamās cieti definētās robežas, kas nošķir BDSM no seksuālām novirzēm – NEIESAISTĪT BĒRNUS, DZĪVNIEKUS UN MIRUŠOS. Šie noteikumi nav grozāmi – pretējā gadījumā Jūsu darbībām jau ir krimināls raksturs. Īsts, kvalitatīvs BDSM vienmēr notiek pēc visu partneru vienošanās.

Galvenais likums laikam gan ir tāds – nekad neaizmirst, ka partneris ir cits cilvēks, kuram pret visu ir citāda attieksme nekā Jums pašam, lai cik līdzīgi Jūs reizēm domātu vai uzvestos. Pat tad, ja partneris apgalvo, ka viņam nav robežu fantāzijām, kurās tas gatavs iesaistīties, vienmēr būs kādas attieksmju nianses, kas atšķirsies – tad nevajag pēkšņi dusmoties un piespiest.

BDSM savā ziņā ir tikai kārtējais attiecību veids, kurā tāpat starp partneriem jāvalda zināmai cieņai – pat ja tas šķietami neatbilst “spēles” noteikumiem. Tieši šī cieņa rada savstarpēju uzticēšanos un rezultātā patiesi interesantu saspēli.

Vesela rinda organizāciju izplatījusi gan kopējus, gan individuālus paziņojumus protestā šim gājienam, jaunsargi pat esot piesolījuši ierasties uz Praidu ar granātām. Solītājiem gan tas neizdosies, jo viņu vadonis pats nav atbalstījis tādu radikalitāti un par saviem biedriem noziņojis Drošības policijai.

Bet parasti homoseksuāļu gājiens tik nemīlošā organizācija “Nopride” reaģējusi pavisam dīvaini, apsolot pēc homoseksuālā praida sarīkot bigāmistu praidu, kurā piedalīšoties poligāmās ģimenes.

Kļūdas, kuras parasti pieļauj “īstie veči”, ir pat diezgan tradicionālas un ne reizi vien jau apspriestas. Piemēram, tipiskās kļūdainās domas pirmsseksa periodā ietver šādus apgalvojumus:

- nevainīgs, godīgs vīrietis starp sievietēm tiek novērtēts augstāk nekā palaidnīgs donžuāns;

- nevainīgas meitenes ir seksā mazāk prasīgas kā pieredzējušās;

- sievietes pēc dabas visas ir izvirtules, vajag tikai mācēt pierunāt;

- sekss ir labāks, ja pirms tā atslābina ķermeni/organismu ar alkoholu vai narkotikām.

Vai seksa laikā:

- sieviete būs apmierināta jebkurā gadījumā;

- visām sievietēm, neatkarīgi no viņu anatomiskajām un psiholoģiskajām īpatnībām, der vienas un tās pašas pozas un seksa veidi;

- kvalitāti var pārspēt ar kvantitāti;

- eksperimentēt vajag vienmēr, neatkarīgi no partneres uzbudinājuma stadijas.

Patiesībā seksam traucē jebkuri stereotipi, kas liek uztvert visas sievietes vienādi un neņemt vērā to atšķirīgās īpatnības.

Taču te jau jārunā nevis par sadomazohismu kā tādu, bet gan Jūsu partnerattiecību problēmu. Ja partneris Jums sit, kož vai citādi Jūs aizskar “ārpus spēles”, ja neapstājas, kad tiešām to lūdzat (piemēram, ar norunāto koda vārdu), Jums nopietni jāpadomā, vai šīs ir tās attiecības, kurās Jūs jūtat savstarpēju uzticību, un vai tādas ir jāturpina. Piespiešana kaut ko darīt pret Jūsu reālo gribu NAV sadomazohistisko spēļu sastāvdaļa.

Ja partneris domā citādi, viņam ir diezgan nopietnas iespējas nonākt konfliktā ar cilvēktiesību likumdošanu un to sargājošajām iestādēm…