Draugi tev iesaka viņu pamest. Papildus spiediens. Pēc kāda laika jau tev rodas sajūta, ka uzklausot draugus, tu nodod mīļoto cilvēku. Tu pat nezini kā viņu aizstāvēt, jo patiesībā tu apzinies, ka viss tavu draugu teiktais ir tas, ko tu esi redzējis, tikai neesi apzinājies, ka tā patiešām ir.

Tu sāc domāt par to, vai viņš tev dod roku ejot pa ielu. Tu sāc domāt, kad viņa pēdējoreiz tev veica minetu. Tu sāc domāt, kad viņš pēdējoreiz nosauca tevi par mīļo dumiķi. Tu sāc domāt, ka vislabāk domāt ir paēdušam, bet tad saproti, ka viņa tev neko nav gatavojusi jau vairākus mēnešus.

Te ir mirklis, kad upuris ir pieķēries mocītājam, jeb Stokholmas sindroms. Mēs padomājam un saprotam, ka jā, viņa tiešām ir kuce un ka derētu no viņas tikt vaļā, bet tu to nevari, jo esi pārāk pieradis. Saka, ka arī pie sitieniem var pierast. Es tam pilnībā piekrītu.

Bet te tev ir iespēja saņemties – tu ar izcilu špagatspērienu iedod viņam pa olām un aizej. Kas notiek – viņa/viņš vairs nav tik pašpārliecināts kā bija un pēc kāda laika parādās esot tieši tādi paši kā attiecību sākumā. Vai vēl sentimentālāki. Jebkurā gadījumā tev uz dzīvokli atkal tiek sūtīti ziedi un tev pēkšņi parādās dienakts minets pat pavisam sabiedriskās vietiņās. Tie ir centieni atgūt līdzsvaru, lai pēc mirļa atkal gūtu virsroku, dodot nevajadzigus norādījumus, kur ir jāiesit nagliņa, vai kad ir jāmazgā trauki. Tev tas ir vajadzīgs?

Ja mēs ņemtu no anatomiskā viedokļa, tad sekss patiesi nav nekas īpašs. Četrdesmit minūtes ar iekšā ārā, bļunk, bļunk, čmok, čmok, salvetes un pēcseksa cigarete aizmiegot.

Protams, attiecību gadījumā tam līdzi seko arī privātīpašnieciskums, pieķeršanās un tā jocīgā prieka sajūta, kas nez kāpēc visvairāk laužas ārā no biksēm, kad tu pavisam ierasti staigājies ar viņu pa lielveikalu.

Šoreiz vienkārši iedomājies situāciju, kad tavs vīrietis, vai sievišķis pēkšņi sadomājis tev atzīties neuzticībā. Man vieglāk būs runāt par sievieti. Nezinu kāpēc, bet visbiežāk tas notiek tieši pēc seksa (tas liek aizdomāties, ka arī sievietēm to reizēm gribas un viņas viltīgi izvēlas savu grēksūdzi atstāt mirklim kad tu guli kā sasiets smaidā, kas kā viņai zināms turēsies vel aptuveni piecpadsmit minūtes). Un šo piecpadsmit minūšu laikā viņa arī steidzīgi krata tev savu sirdi. Viņa tev ieritinās blakus un negaidot sāk stāstīt, ka redz bija tā un tā, ka bijusi piedzērusies, un te seko vārdi “bet tas bija tikai sekss, kā tu nesaproti”. Un mums, stiprajam dzimumam ir jāsaprot un jāturpina skatīties boksu?

Es gribu teikt, ka tā ir kaut kāda divdesmit pirmā gadsimta slimība. Man nez kāpēc liekas, ka senāk cilvēki vairāk apdomāja savas rīcības sekas. Varbūt es maldos. Bet es, par piemēru, zinu vismaz divas sievietes, kuras seksam nepiešķir absolūti nekādu nozīmi. Viņa absolūti bez problēmām uztaisīs tev minetu tikai tāpēc, ka šobrīd sēdi viņai pretī un izskaties noskumis.

Manuprāt sekss nav tikai paņēmiens kā dabūt sievietei lielu vēderu, vai nolaist tvaiku ar divām korejiešu prostitūtām. Manuprāt, Dievs bija piedomājis radot cilvēkiem kaut ko personisku, kaut ko tikai starp diviem. Bet, protams, var gadīties, ka es arī šoreiz maldos.