Pirmais ko varu ieteikt ir – paskatieties filmas, seriālus. TV ir ļoti labs informācijas devējs, jo kā jau zināms, to skatās visi. Mazās meitenes kopš bērnības ir skatijušās visādas filmas, seriālus un reklāmas par visādiem pozitīviem cilvēkiem un tas ar laiku nosēžās zemapziņž, līdzīgi kā kodēšana. Tāpēc droši skatieties kā kustas, uzvedas filmu zvaigznes un aktieri, tur reizēm ir ko pamācīties.

Ideālā variantā Jūs iekārdiniet sievieti vairāk, un viņa pati sāk gribēt vairāk. Kā to panakt? – ar flirtu, ar vārdiem, ar skatieniem, pieskārieniem, fizisku kontaktu. Tad kad esat jau pie gultas vai vietas, kur domājat nodoties mīlas priekiem – lēnām sāciet vilkt nost viņas drēbes, paralēli skūpstot viņas kaklu, ķermeni.

Kad viņa ir kaila sāciet rotaļīgi skūpstīt viņu dažādās vietās, brīžiem maigi, brīžiem kaislīgi un spēcīgi. Protams, viņa sāks domāt, ka tūlīt sekos sekss, bet Jūs pārsteidziet viņu – piedāvājiet masāžu. Vēlams pirmstam, paskatīties kādus video materiālus par to kā masēt sievieti, vēlams visu augumu. Tā Jūs aktivizēsiet uz ķermeņa esosos punktus, kurus ikdienā tik bieži nesanāk stimulēt. Vēl laicīgi vajadzētu parūpēties par mierīgu mūziku fonam un arī svecēm.

Tas viss kopā radīs ļoti patīkamu atmosfēru un noskaņu. Tikai retā sieviete neatzīst romantiku. Bieži vien, gadās, ka pat tās, kas tēlo vēsās un neaizsniedzamās, patiesībā, ilgojas pēc kaut kā jutekliska un neikdienišķa. – Tāpēc dosim to viņām un izbaudīsim paši šo procesu.

Protams, var būt situācija, kad viss norit daudz lēnāk, stīvāk un itkā par seksu nemaz nav runas. Masāža satuvina, masāža var novest pie seksa. Tāpēc tiem, kam nav nekāda saskaršanās ar to bijusi – iesaku iemācīties kaut vai virspuseji kā masēt, lai būtu patīkami.

Pēc labas, relaksējošas masāžas var pāriet pie ne mazāk patīkamā procesa – seksa. Ieteicams mazliet pakaitināt partneri, lai spriedze sakāpinās vēl vairāk. Pēctam viss pārējais jau notiks pats par sevi! Lai veicās!

Avots: Iepazīšanās skola

es viņu pagrūdu un nu jau četrrāpus
viņa bija uz manas gultas, es mērķtiecīgi ar pirkstiņu stimulēju viņas
skaistāko vietiņu un maigi viņā vadīju dildo..arvien dziļāk un
uzstājīgāk..viņa maigi ietrīsējās.. tad skatos, ka istabas durvis ir
pavērtas, tajās stāvi tu, un vēro mūsu nodarbi.. ieraugot, ka es esmu
pamanījusi tu ienāc istabā.. apsēdies uz gultas un vēro.. es ar dildo
arvien ātrāk un straujāk mierinu savas mīļākās seksuālo vēlmi.. tu
maigi noglāsti man kājstarpi, esmu mikla.. tu spēcīgi iegrūd manī
divus pirkstiņus.. es kaislē iespiedzos.. maigi pieliecos un saldi
noskūpstu mīļākās petenīti.. viņa beigusi, apliek apkārt dvieli un
dodas uz vanasistabu.. paliekot ar tevi divatā es attaisu tavu
bikšupriekšu.. daudz nedomājot es tev parādu, ka vēlos,
lai tu mani paņem dupsī..tu maigi viņu paslidini pa čožiņu un uzmanīgi
ienāc manī.. es gaidoši aizveru acis.. drīz.. vēl mazliet un es
baudā izkliegšu tavu vārdu.. tu ar roku spēcīgi glāsti manu
čožiņu un ar savu lielo locekli izbaudi manas dupša dzīles..
es jūtu, ka tu vēlies beigt.. un pārtraucu mūsu nodarbi, paņemu tevi
aiz rokas un aizvedu uz vannasistabu.. es nomazgāju tavu lepnumu un
sevi.. tad koķeti apsēžos uz vannasistabas galdiņa, paplešu
kājas un parādu tev, ka vēlos tevi sevī..tu pienāc klāt, turot savu
locekli rokā un ienāc manī.. mazliet.. tad izņem ārā, ar smaidu
vērojot manu sašutumu.. tad atkal ienāc manī..dziļāk mazliet..
tad atkal rotaļīgi mani kaitinot izvelc ārā.. es nespēdama vairs aiz
uzbudinājuma apvaldīt iekāri, sagrābju tevi aiz gurniem un pievelku
sev klāt, ļaujot noprast, ka nevēlos spēlēties, tu mani nopēti un
alkatīgi un spēcīgi mīlējies ar mani..tā vien šķiet, ka tev
nav gana, tu to dari spēcīgi un ātri, es jūtu ikvienu tavu locekļa
rieviņu, es knapi varu apvaldīt kliedzienu.. tu saki, ka vēlies
beigt.. es gaidot pašas augstākās izjūtas vairs nevaldos un
jau kliedzu cik ļoti tevi gribu.. tu beidz manī.. es jūtu ikvienu
tava locekļa pulsāciju.. jūtu katru dzīvības ķidruma
straumīti, kas piepilda mani..
es paskatos tev pār plecu un ieraugu manu mīļāko, kas ar iekāri
vērojusi mūsu nodarbi.. piemiedzu viņai ar aci.. kad tu pagriezies,
viņas jau vairs tur nav

Es mācos jau vidusskolā. Tikko beigusies ir mājturības stunda, visi aiziet, palieku vienīgi es ar skolotāju divatā. Viņai šodien mugurā ir īsa, dzeltena kleitiņa, kurā viņa izskatās ļoti kārdinoši! Un šī iemesla dēļ arī esmu palicis. Jau ienākot klasē pirms stundas, pārlaidu skatu īso piedurkņu atsegtajām rokām, skaistajām kājām, kleitas pabiezā auduma saspiestajām krūtīm…
-Ejam, man jāslēdz ciet klase.
Es pieceļos un droši ieskatos viņai acīs. Man prātā tikai viena doma: “Es tevi gribu! Šeit un tūlīt!”, un tā skaidri lasāma manās acīs. Es pieeju viņai klāt, apkampju un piespiežu sev klāt, noskūpstu viņu. Viņai no rokām izkrīt mapes, viņa mēģina pretoties, taču tūliņ pat atslābst, apliek rokas man ap kaklu un kaislīgi atbild manam skūpstam.

-Durvis! -viņa klusi bilst, atbrīvojoties no maniem skāvieniem un pagriezdamās, lai aizslēgtu tās. Tūliņ pat es sakampju un sāku spaidīt viņas dibenu, ar augumu piespiežu viņu pie durvīm. Viņa no pārsteiguma, šoka un kaisles noelšas. Es glāstu viņas gurnus un kājas, paceļu uz augšu kleitiņas malu un novelku viņas biksītes. Viņa pagriežas pret mani, piekļaujas manām lūpām garā un kaislīgā skūpstā, viņas augums piestiežas manējam, rokas ķeras klāt bikšu novilkšanai. Manas bikses noslīd zemē, viena viņas roka ieslīd manās apakšbiksēs, glāsta manu stīvo locekli un masē olas, otra sakampj manu dibenu. Es sakampju viņas dibenu, paspaidu to, tad paceļu viņu augšā. Viņas kājas veikli apvijas manam viduklim, rokas – kaklam, un viņas kaunuma lūpiņas sāk berzēties gar manu locekli. Es atbrīvojos no biksēm, aiznesu viņu līdz galdam un noguldu uz tā. Novelku apakšbikses un ieguļos starp viņas kājām. Maigi un nesteidzīgi ieeju viņā, un viņa kaisli noelšas. Turpinu ritmiski iet viņā iekšā, viņas elsas un kunkstieni kļūst skaļāki, garāki, kaislīgāki. Galda čīkstēsana saprātīgam cilvēkam radītu šaubas par tā izturību, taču mēs, baudpilnā kaislē saplūduši kopā, to nemaz nemanām. Mēs nemanām neko, jo nekā cita nemaz nav, tikai mēs divi un mūsu reibinošā kaisle.
Viņas augumu pāršalc trīsas, tas izliecas man pretī, viņas kaislie vaidi kļūst skaļāki, īsāki, līdz saplūst vienā skaļā, saraustītā vaidā. Arī manu augumu pāršalc trīsas, tās aizžņaudz elpu, un mans loceklis izverd spermu, piepildīdams viņas vagīnu līdz malām ar to, un atslābst. Mēs paliekam guļot viens uz otra, līdz atgūstam elpu. Tad pieceļamies, viņa sakārto savu kleitu, es apģērbjos. Viņa paceļ no grīdas savas biksītes un sniedz tās man:
- Ņem! Būs Tev suvenīrs!
Es iemetu tās savā somā, palīdzu viņai pacelt mapes, mēs atvadāmies un dodamies tālāk katrs savās darīšanās.

Olgerto

Arī nākamajā vakarā ar atdauzītiem sāniem un sāpošām kājām, bet tomēr ar smaidu sejā, es braši devos uz slidotavu. Pa ceļam biju nopircis nabaga puķi, ko nosaldēt šinī aukstumā. Bet mani pārsteidza tas, cik maz knēveļu šodien ir sapulcējušies. Neredzēju arī sarkanmici, nebija arī viņas. Man bija palicis tikai vārds – Anna. Man nebija ne telefona numura, ne e-pasta, tikai vārds. Raudzījos cilvēkos, mēģinos starp tiem saskatīt viņu, bet nekā. Bija tikai norūpējušies, priecīgie vai vienkārši garāmgājēji. Es atkal sajutos lieks starp šiem cilvēkiem. Gāju garām karstvīnu un piparkūku būdiņām, skanēja mūzika. Un tad uzdūros rindai, kas stāvēja pēc eglītēm. Katrs centās paspēt nogrābt to skaistāko. Arī es nez kāpēc iestājos rindā. Kamēr biju iegrimis domās par to, kā atkal varētu satikt viņu, nemanāmi pienāca arī mana kārta. Uz jautājumu, kāda eglīte tad man ir iepatikusies, es atteicu, lai tik dod vienu un miers. Pabrīnījos, cik tad tāds miets ar zariem maksā, iešāvu to padusē un devos mājās.

Apsēdos virtuvē, atkorķēju pudeli tekilas un blenzu uz līdz atnesto koku. Sāku domāt, kur tad īsti to novietot. Uz galda man mētājās kāda pastkastē iemesta reklāmas skrejlapa. Egles statīvs! Pareizi, kur gan ņemšu egles statīvu? Aplūkoju egles stumbru, tad tekilas pudeles kakliņu. Secināju, ka, pat ja es izdzeršu visu pudeli, un, tā visdrīzāk arī būs, egli tur iekšā nedabūšu. Izņēmu no ledusskapja divlitrīgo Kolas pudeli, izlēju tās saturu izlietnē, nogriezu pudeles augšu, un nu man bija pašam savs egles statīvs vecpuišu gaumē. Pielēju pudeli ar ūdeni, ieliku tanī egli un nesu uz istabu. Atbrīvoju nestabilo konstrukciju no striķiem, un secināju, ka man tas koks ar retajiem zariem aizņem gana daudz vietas. Kaudze ar avīzēm un žurnāliem aizplanēja uz koridoru. Tāpat kā čupa ar netīriem traukiem uz virtuves izlietni. Žurnālu galdiņu piebīdīju pie loga, un uz tā uzstutēju mazo mūžzaļo kociņu. Eglīti mājās es pēdējo reizi biju redzējis bērnībā. Bet tagad – tagad man bija pašam sava, personīgā ziemassvētku egle. Piecēlos kājās un pa logu ieraudzīju Mariju. Viņa bija atgūlusies dīvānā un skatījās televizoru. Un vēl, vēl Marijai nebija egles. Man ienāca prātā, varbūt vajadzētu uzaicināt Mariju ziemassvētku vakaru svinēt pie manis. Un tad es atcerējos stāstu par Mariju un mani.

Kādu vakaru, tikko izkāpis no tramvaja, ieraudzīju Mariju un divas viņas draudzenes. Viņas visas bija iereibušas, bet Marija bija tā, kuru vajadzēja nogādāt mājās. Es piegāju, apvaicājos, kā meitenēm iet. Tā nu sanāca, ka es uzņēmos Mariju aizvest līdz mājām. Gāja smagi, jo Marija knapi turējās kājās. Tā nu mēs mēģinājām tenterēt, līdz nogāzāmies zālītē pie mājas stūra. Marija apķērās man ap kaklu un sāka skūpstīt. Es izrāvos no viņas apskāvieniem, uzstutēju viņu kājās un aizvedu uz mājām. Bet nu jau pie sevis uz mājām. Mājās Marijai ienāca prātā, ka viņai vajag savākties, tāpēc viņai ir vajadzīga auksta duša. Neskatoties uz maniem iebildumiem, viņa tomēr tika līdz vannas istabai un ar visām drēbēm ielīda dušā. Situācija bija absurda, un es nezināju ko darīt. Vienīgais, kas man ienāca prātā, ka viņu nāksies atbrīvot no slapjajām drēbēm, jo tādā paskatā viņa nevar ne īsti palikt šeit, nemaz nerunājot par došanos kaut kur. Es sāku izģērbt. Absurdā situācija sāka pārvērstiem par satraucošu notikumu. Viss, ko es līdz šim biju iekārojis, vērojot pa pretējās mājas logu, tagad bija tepat blakus. No vienas puses viss it kā bija legāli, jo man tas bija jāizdara, tomēr es jutu, kā asinis pieplūst maniem deniņiem. Galvā viegls reibums, kā pēc glāzes šampanieša tukšā dūšā. Manam skatienam un pieskārieniem sāka atklāties Marijas skaisti iesauļotais augums. Viņai bija mugurā vasarīgi viegla, tomēr joprojām ļoti izsmalcināta apakšveļa. Marija, bez šaubām, nedrīkstēja atļauties kaut ko prastu. Es novilku arī apakšveļu, un, šķiet, man vajadzētu tagad parūpēties par drēbēm, sameklēt dvieli un atstāt Mariju vienu. Tomēr es nespēju atraut savu skatienu no viņas kuplajām krūtīm un valdzinošajām līnijām. Lai kaut vai priekš sevis attaisnotu palikšanu, nolēmu nomazgāt viņu. Saujā saputoju dušas želeju, un sāku ziepēt viņas ķermeni. Ūdens un putu burbulīši kārdinoši tecēja pa viņas kailo miesu. Viņas augumus neizrādīja patiku par notiekošo, bet nebija arī noraidījuma. Viņa bija pārāk piedzērusies, lai aptvertu notiekošo. Es glāstīju viņas augumu, un iekāre auga ar katru brīdi. Es vairs nevarēju pretoties domām par to, cik nepareiza ir man rīcība, tāpēc es viņu pārnesu uz gultu. Tur, protams, es ļāvos savai kaislei. Par mīlas rotaļām to, protams, nenosauksi, bet es biju veldzējis savu iekāri. Nākamā rītā Marijai bija nenormālas morālās paģiras. Viņa savāca savas slapjās drēbes, aizņēmās no manis halātu, ko tā arī līdz šai dienai es neesmu dabūjis atpakaļ, un devās šādā paskatā uz mājām.

Tas ir tas stāsts par Mariju un mani, ko es stāstu saviem draugiem. Tas ir iemesls, kāpēc viņa no manis izvairās, un kāpēc man ar viņu vairs nekas nevar sanākt. Es gribētu, lai šis stāsts būtu patiesība, bet šo stāstu es izdomāju, lai attaisnotos savu draugu priekšā. Nē, laikam es nevaru aicināt Mariju. Viņa ir pārāk, pārāk…. es patiesībā nezinu kāpēc, bet tomēr nē. Man laikam ir bail no viņas valdzinājuma. Es biju neglābjami sadzēries un uzvilkts, tāpēc devos gulēt.

Nākamajā dienā es pamodos ap pusdienas laiku. Protams, pēc iztukšotas pudeles tekilas bija arī paģiras. 24. decembris – šovakar ir Ziemassvētku vakars. Man nebija plānu vakaram, bet gribējās ziemassvētku sajūtu. Gribējās svētkus tāpat kā citiem. Kamēr es taisīju sev brokastis, man ienāca prātā izpušķot to koku, kas rotājās pie manas istabas loga. Pabrokastojis un izdzēris lielu krūzi tējas es jutos jau labāk. Es nolēmu iziet pastaigāties un pie reizes arī iepirkties.

Pilsēta bija sajukusi prātā vēl vairāk kā iepriekšējās dienās. Cilvēki grūstījās, stāvēja šausmīgi garās rindās, piekrāvuši iepirkuma ratiņus ar pārtiku. Tā kā man joprojām bija vieglas paģiras, bija jautri. Daudzi nebūt neizskatījās tā, ka viņi priecājas par svētkiem. Viņi uztraucās par to, ko viņi liks galdā, vai ēdamā pietiks visiem, vai ir kāda vēl neiesaiņota dāvana. Un es arī iesaistījos rūpju pilnajā skraidīšanā pa veikaliem. Mājās ierados nokrāvies ar iepirkuma maisiņiem, un sāku rosīties pa māju. Es mēģināju pārvērst savu vecpuiša midzeni par vietu uz kuru, iespējams, varētu pat uzaicināt viesus. Tika izpušķota arī egle. Rezultāts gan nebija tāds, kādu var redzēt veikalu skatlogos vai decembra mēneša preses izdevumos, tomēr man patika. Rosoties pa māju, laiks paskrēja nemanot. Un tad bija atlicis visinteresantākais – svētku mielasts. Biju nopircis kārtīgu gaļas gabalu, kas bija nosaukts par cepeti, un mana misija bija izdarīt tā, lai šis gaļas gabals tiešām kļūtu par cepeti. Paņēmu šodien iegādāto pavārgrāmatu un sameklēju iepriekš atzīmēto lapu. Pēc apraksta likās, ka tam nevajadzētu būt sarežģīti, tikai kāpēc tik ilgi? Un vēl – kur, viņuprāt, var iegādāties 200 gramus vīna? Jātaisa vaļā taču tāpat ir visa pudele. Pēc brīža gaļa bija nonākusi cepeškrāsnī, un lai process noritētu ātrāk pagriezu lielāku uguni. Pēc brīža no virtuves sāka smaržot. Par cik pusdienas vēl nebiju ēdis, lai neaizrītos ar siekalām, attaisīju alu, paņēmu paciņu riekstu un gāju uz istabu slaistīties. Sēžot pie televizora, nolēmu beidzot izpakot savu dāvanu – fotoaparātu. Kad bija sabildētas visas sienas, televizors, tukšā alus pudele un čības, man radās ideja uztaisīt kārtīgu Ziemassvētku bildi. Es uzstādīju fotoaparātu uz statīva un nobildējos blakus eglītei pie loga. Protams, es nenocietos, un pieslēdzu fotoaparātu datoram, lai labākās no bildēm ievietotu draugiem.lv fotoalbumā. Caurskatot bildes es sastingu. Bilžu fonā varēja redzēt arī pretējās mājas logu, to pašu logu, pa kuru es tik sen vēroju Mariju. Es ieraudzīju pazīstamu siluetu, bet tā nebija Marija. Es pieskrēju klāt pie loga, bet Marijas istabā neviena nebija. Es sāku nervozi staigāt pa māju, ik pa laikam ieskatoties pretējās mājas logā, bet joprojām tur neviena nebija. Es vēlreiz izskatīju bildes – jā, es neko nejaucu. Tas ir Marijas logs, un vairākās bildēs ir redzama viņa pati, atskaitot vienu bildi. Mana Sniegbaltīte… Es atkal gāju pie loga un gaidīju. Un es sagaidīju! Jā, tā bija viņa! Eņģelis, kuru man šķita es esmu pazaudējis. Es ilgi nedomāju un izskrēju ārā pa ārdurvīm.

Nav svarīgi kā, bet es atradu Marijas dzīvokli. Kā noskaidroju, jau esot uz vietas, mana Sniegbaltīte jeb Anna bija Marijas māsa. To nu es nekādi nevarēju iedomāties, jo viņas ir tik ļoti dažādas. Man arī izdevās pierunāt meitenes nosvinēt kopā šo vakaru, jo man praktiski viss bija gatavs svinēšanai. Lai nebūtu jāiet tukšām rokām, viņas arī paņēma jau saceptos pīrāgus, paņēma sev sagādātos dzērienu un mēs devāmies pie manis.

Pirmais, kas mājās sagaidīja, bija deguma smarža. Cepetis! Pirmo priekšstatu kā par draņķīgu pavāru man bija izdevies atstāt. Patiesībā tur nekā slēpjama, protams, nav. Es esmu draņķīgs pavārs. Ar cepeti viss nebija tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Es ļoti ātri pārvērtos par „vai tev neatrastos tas” un „vai tu nevarētu man padot to”. Kad krīze bija garām, mēs pacēlām pirmo glāzi par to, lai manis iesāktais kulinārijas darbs tomēr beigu beigās būtu ēdams. Tā mēs arī turpinājām mēreni iedzert, fotografējām viens otru ar manu jauno kameru, ēdām aizdomīga izskata cepeti, cīnījāmies par muzikālo repertuāru, stāstījām smieklīgus atgadījumus iz dzīves, smējāmies, mazliet arī uzdejojām – vienvārdsakot jautri pavadījām laiku. Tā nu tas ievilkās pēc pusnakts, kad jautrība sāka pierimt. Vakara noslēgumā Marija arvien vairāk sāka justies kā trešais liekais, tāpēc viņa piedāvāja, ka vakars ir jābeidz un ir jādodas pie miera. Un kad meitenes piecēlās, es lūdzu lai Anna paliek. Un viņa palika. Bija ilgas sarunu stundas, bija arī skūpsti un kaisle. Nākamā rītā pēc gandrīz negulētas nakts es joprojām nevēlējos viņu laist prom. Tika sataisītas brokastis, kas tā arī palika neapēstas, jo mēs bijām izsalkuši vienīgi viens pēc otra. Ap pusdienlaiku mēs tomēr saņēmāmies un izlīdām no gultas, jo nepieklājās ziemassvētku dienu pavadīt gultā. Mēs kopā aizgājām uz slidotavu izslidoties, izstaigājām tirdziņu un dzērām kakao. Atgriežoties mājās mēs bijām apņēmības pilni sacept piparkūkas un pīrādziņus. Bet arī to, no galvas līdz kājām nosmērējušies miltos, mēs pārvētām par neķītru pasākumu. Savas seksuālās rotaļas mēs pārnesām uz vannas istabu, lai varētu nomazgāt to visu nost. Tā pagāja pirmie Ziemassvētki, un arī nākamie. Tā pagāja daudzas dienas.

Un nu pēc 25 gadiem es atkal dodos mājās ar iepirkuma maisiņiem. Mums ar sievu vēl ir jāsapako dāvanas, jo šovakar pie mums ciemos atbrauks mūsu bērni. Ir jāpalīdz sievai saklāt galds, jāparūpējas lai viss būtu vislabākajā kārtībā. Jau 25 gadus man patīk šie svētki. Ne tikai tāpēc, ka tie ir gaiši svētki, nevis dēļ ikgadējās prēmijas vai dāvanām. Vislielāko dāvanu es saņēmu toreiz, tajos ziemassvētkos.

Piespiežu pieri pie viņa pieres, satraukti elpoju. Pakrūtē tāda dīvaina kņudoņa, kā taurenītis ielidojis un netiek ārā. Manas rokas apliktas ap viņa kaklu.
“Tikai nesaki neko! Nesabojā visu! Klusē!”
Atspiežos ar muguru pret plauktu, pievelku viņu sev klāt un piekļaujos viņa lūpām garā, kaislīgā skūpstā. Viņa rokas ieslīd zem maniem īsajiem svārkiem, glāsta manas kājas, gurnus, dibenu.
“F**k! Kādēļ es šorīt uzvilku biksītes!?”
Viņš paceļ mani uz augšu, es apviju kājas ap viņa augumu. Nolaižu roku gar viņa krūtīm un stingro, labi trenēto vēderu (to jūtu pat caur T-kreku), atrauju vaļā bikšu rāvējslēdzēju, ieslidinu roku viņa biksēs. Aptveru viņa darbam gatavo locekli.
“Oho! Diez gan liels!” Glāstu to, tad nolaižu roku līdz pautiem. “Rieksti arī normāli.”
Izņemu roku no viņa biksēm un ieslidinu zem saviem svārkiem, pacīnos ar biksītēm, līdz vagīna ir atsegta. Izvelku viņa locekli no biksēm, ielieku pie savām kaunuma lūpām, un ar spēju gurnu un kāju kustību lieku viņam strauji ienākt manī. Līdz galam! Man no pašiem krūšu dziļumiem izlaužas garš, kaisles pilns baudas un labsajūtas vaids, kas noklust mutē, kur mūsu abu mēles savijušās kopā, neļaudamas tam izlauzties ārā un satricināt visu bibliotēku, kur mēs, diemžēl, neesam vienīgie.
Viņš mēģina nākt manī lēnām un maigi, vēlēdamies sagādāt man ilglaicīgu baudu, virkni orgasmu, pacelt mani septītajās debesīs. Es tam piekristu, ja mēs būtu divvientulībā, romantiskā sveču gaismā, gultā… Tāpēc lieku ienākt manī strauji. Vēlreiz! Un vēl, vēl, vēlreiz! Ik reizi strauji un līdz galam! Vēl! Jūtu viņa locekli savā vagīnā. Un tas ir lieliski! Kā tas kustas! Turp! Šurp! Un viņš ienāk citādā leņķī, likdams visam manam augumam notrīsēt.
Piepeši manu augumu viscaur pāršalc trīsu viļņi, elpot vairs nav iespējams, apziņu aizmiglo sasniegtā orgasma sirreālistiskā bauda. Jūtu, kā tūliņ pat arī viņa loceklis manā vagīnā sāk konvulsīvi raustīties, brīžiem sastingdams pilnīgi taisns, un piepilda mani līdz malām ar spermu.
Nolaižu kājas uz grīdas, sakārtoju biksītes, un ieskatos viņam acīs.
-Wow! Tas bija fantastiski! Es tikai gribēju uzaicināt Jūs iedzert tēju, bet… ēēē…
Viņš atkal mani noskūpsta.
-Es pieņemu tavu uzaicinājumu! – es atbildu, beidzot atguvusi elpu un spēju runāt. –Paldies tev liels!

Marija nez kāpēc neuzskata par vajadzīgu aizvilkt savam logam priekšā aizkarus. Katru vakaru pa šo logu var redzēt, kā Marija pārnāk mājās, novelk virsdrēbes un uz brīdi nozūd virtuvē. Pēc brīža viņa ierodas ar grāmatu vienā rokā un jogurtu otrā. Lapa pēc lapas, karotīte pēc karotītes – tā acīm redzot tiek pabeigta lasīt nodaļa, kas iesākta lasīt tramvajā. Tad Marija atkal nozūd virtuvē, atgriežas ar kādu augli rokās un ieslēdz televizoru. Bet dažreiz, dažus vakarus Marija ar jogurtiņu rokās sāk skraidīt pa māju un, steigā ēdot, rakājas pa skapi. Tad es izslēdzu gaismu savā istabā, lai Marija nepamanītu, kā ar baudu noskatos turpmākos notikumus. Marija, pogājot vaļā drēbes, nozūd no viesistabas. Tad es zinu, ka man ir brīdis, lai sataisītu sev tēju. Jau ar siltu tējas krūzi rokās es vēroju, kā Marija, ietinusies dvielī, šķērso viesistabu. Viņa ieiet guļamistabā un… Ak! Šis ir tas burvīgākais mirklis, kad skatam paveras formīgais augums visā pilnībā. Un tad sākas krāsu un formu baudījums, ko reizēm nenovērot pat „Victoria’s Secret” skatēs. Mežģīnes, zeķes, bantītes un korsetes, melnas un sarkanas, puķainas un svītrainas. Tas viss apskauj Marijas augumu, un pēc tam atkal tiek vilkts nost. Izrāde, kuras laikā kļūst žēl, ka mans logs neatrodas Marijas guļamistabas spoguļa vietā. Visbeidzot Marija ir tikusi galā ar garderobi. Tad notiek process, ko, kā es esmu dzirdējis, pašas sievietes mēdz dēvēt par “uzzīmēt seju”. Nu Marija ir gatava. Kā pēc burvju mājiena haoss, kas bija izveidojies Marijas dzīvoklī, izgaist. Un Marija vēja spārniem pazūd ārdurvīs.

Lūk, kas mani sagaida mājās. Bet šinī laikā es vēlos kaut nedaudz sajusties kā daļa no apkārtējās kņudoņas. Izeju cauri izpušķotajam tirdzniecības centram, un skatos, ko viņi var piedāvāt. Es pētu, izcilāju, un aptaustu viņu preci, bet nedaru to drudžaini kā visi pārējie. Man nav jāsatraucas, ko dāvināt draudzenes mammai, vai par to, vai bērniem patiks nopirktās mantas. Sev jau es pasūtīju internetā Canon fotoaparātu. Es taču varu sev uz svētkiem to uzdāvināt? Šodien es neko šeit nepirkšu, varbūt vienīgi kādu jaunu kaklasaiti, ko uzvilkt uz darbā rīkoto balli. Bet man sagribējās karstvīnu.

Malkojot karstvīnu, es dodos cauri tirdziņam uz slidotavu uzjautrināties par četrdesmitgadniekiem, kas pēc vairāk kā 20 gadu pauzes mēģina saviem bērniem parādīt, ka senči vēl kaut ko var. Un labi, ja vēl bērniem. Daži pusmūža krīzes mocītie mēģina gorīties kā pāvi jauno skuķu priekšā. Kādi pāvi – pīles uz ledus. Jaunie džeki, protams, to visu vērojot tikai smīn. Jā, un arī Ziemassvētku vecītis rosās pie slidotavas. Jāiet aplūrēt.

Kas tad tas? Sniegbaltīte? Vai varbūt eņģelis? Kas ir šī par radību ar tik dzidrām un zilām acīm, kurās varētu noslīkt kā jūrā? Un burvīgo smaidu, kas gan nav veltīts man, bet gan mazajiem kārumu diedelētājiem.

Sēžu es tramvajā un nevaru izmest no galvas tikko redzēto tēlu. Tik tīrs, bet tai pašā laikā tik valdzinošs. Kāpēc es iepriekš neesmu redzējis nevienu tik daiļu būtni? Kamēr esmu iegrimis savās domās, blakussēdētāja mani sāk uzrunāt – kā man patīk tuvojošies svētki, vai es esmu izplānojis, kā tos pavadīt? Jā, es saku, un domāju – vai viņa tagad mēģina ar mani iepazīties? Ar kādām tiesībām? Es esmu tas, kas uzsāk sarunu sabiedriskajā transportā! Es esmu tas, par sevi pārliecinātais mačo. Tu!? Tu esi tikai sieviete. Sieviete, kā visas citas. Un nevis tāda, kā viņa. Viņa, kas izstaroja dievietes skaistumu, bet nepievērsa man nekādu uzmanību. Pareizi! Es jau neesmu 10 gadīgs puņķains knēvelis, kam vajag tikai saldumus. Es atvainojos blakussēdētājai, palūdzu mani palaist garām, un izkāpu no tramvaja..

Es ierados mājās, ieslēdzu televizoru, lai nebūtu jāslēdz gaisma. Aizeju uz virtuvi pēc alus un buljona pīrādziņa. Pa TV3 uzslēdzu kaut kādu veco Holivudas melodrāmu, jo neko labāku tā kaste nerāda, un aizeju pie datora. Secinājis, ka draugos.lv man neviens nav neko atrakstījis, jau nolēmu palasīt kādas ziņas, kad sadzirdēju uz ielas pazīstamus smieklus. Nokodis no pīrāga, paņemot līdzi alu, piegāju pie loga. Paraudzījies ārā pa logu, man sejā savilkās smīns. Tā bija Marija ar savu kārtējo kavalieri.

Marijas dzīvokļa durvis pavērās, un pa atvērto spraugu ieslīdēja roka, kas ieslēdza viesistabā gaismu. Vēl kādu sekundi neviens pa durvīm nenāca, līdz brīdim, kad istabā iesprāga divi skūpstā sakļāvušies ķermeņi. Un tā vienmēr. Marija uz darbu dodas solīdā, pelēkā kostīmiņā, tramvajā lasa smalkas grāmatas, vai arī, kad tramvajā brauc ar savu draudzeni vai kolēģi, runā par teātri, mākslu un mūziku. Bet šādās reizēs nekad neesmu redzējis Mariju ar kavalieri normāli ienākam pa durvīm. Par tēju un kafiju es nemaz nerunāju. Marija nekad netērē tam laiku un uzreiz ķeras vērsim pie ragiem. Vērsim, labs apzīmējums. Drīzāk auns. Arī šis ir kārtējais tēvainis, kādi mēdz braukāt ar džipiem un izskatās pēc Sicīlijas mafiozi. Lai gan viņi nu jau ir dzīvoklī, tālāk par durvīm viņi netiek. Virsdrēbes tiek nomestas turpat blakus, tēvainis iespiež Mariju durvīs, un sāk mīcīt viņu kā maiznieks mīklu. Un te jau aiziet klasiskais gājiens. Tiem tēvaiņiem laikam ar fantāziju ir švaki. Ar roku gar viņas stilba iekšpusi, viņš lēnām uzbrauc augšā zem kleitas. Viņš iespiež savu plaukstu viņas kājstarpē. Ar to pašu roku līdz ceļiem tiek novilktas viņas biksītes. Piesūcies viņas kaklam kā vampīrs, un, atkal iebraucis ar roku Marijas kājstarpē, viņš berzē viņas kājstarpi tā, it kā vēlētos izšķilt no tās uguni. Tad pēkšņi viņš pārtrauc visu šo spīdzināšanu. Marijas kājas sakļaujas, un biksītes noslīd lejā pie potītēm. Ar nemainīgi elegantām kustībām viņa no tām izkāpj. Tēvainis aši atbrīvo viņu no kleitas. Lai gan ar nelieliem sarežģījumiem, viņš tiek galā arī ar krūšturi. Tā nu Marija ir palikusi stāvot pie durvīm vienās zeķēs un zeķturī. Bet ilgi viņai nenākas tur stāvēt, jo tēvainis viņu gandrīz vai aizvelk uz dīvānu un iesēdina tajā. Pats viņš nostājas Marijas acu priekšā un sāk atbrīvot savu torsu no drēbēm, kamēr Marija glāsta viņa bikšu priekšu. Kad tēvainis ticis galā ar izģērbšanos, viņš pieplok pie viņas krūtīm kā izsalcis kaķēns, un atkal sāk viņu sparīgi mīcīt. Pēc kāda brīža kaislīgie mīlnieki pārceļas uz tumšo guļamistabu. Ar to izrāde arī ir beigusies. Var, protams, saskatīt blāvus siluetus, bet tagad pikantās detaļas izpaliks. Tāpat jau ir skaidrs, kas notiks tālāk. Ak, Marija! Tu taču to neņemsi mutē? Šo es negribēju redzēt un izlēmu iet gulēt. Varbūt no rīta es satikšu Mariju, ejot ārā no mājām. Un kā parasti pēc šādiem vakariem, uz manu “labrīt, Marija”, viņa nolaidīs acis un atbildēs ar kautrīgu smaidu.

Turpinājums sekos…

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Autors: Oleg Kosirev

Un pēkšņi sirds tava salecas jo atskan durvju zvans, tu piecelies no gultas un viegliem solīšiem pietipini pie durvīm paskaties un jā tur stāvu es. Droši ver vaļā durvis un saki sveiks, prieks tevi atkal redzēt! Tu mazliet nosarksti jo tiek pasniegta tev sarkana roze un manas lūpas nepārprotami tuvojas tavējām. Tu paver savas maigi samtainās lūpas un aizver acis … manas lūpas pieskaras tavējām un pieplok pie tām kā magnēts pie dzelzs, rokas sakampj tavu dupsīti … es jūtu ar pirkstu galiņiem, ka zem maiciņas tev nav biksīšu un esi paklausījusi maniem norādījumiem. Skūpstoties es jūtu, ka mans loceklis mazliet piepampst … es tevi piegrūžu pie sienas un vēl vairāk pieploku tavām lūpām ar mēli ielauzdamies tevī, apkampju tevi ciešāk un paceļu augšā, tu ar kājām veiksmīgi apķeries ap manu augumu un nu tu esi augstāk par mani, tavas krūtis ir manas mutes augstumā … redzu, ka tavi krūšgaliņi ir piebrieduši, tu ar to pamani un nodomā pie sevis, ak, šis nodevīgais T-krekliņš … ilgi domāt gan tev nav laika jo es maigi iekožos tavās krūtīs … tik maigi lai nesāpētu, bet tik stipri lai tu sajustu!
Mazliet pakožot nolaižu tevi lejā … tu paņem manu roku un ved mani uz savu istabu … tu ej pa priekšu un es varu redzēt tavu smuko dupsīti un tu to zini, ka es skatos uz to, tas tevi uzbudina vēl vairāk, bet vairs nemulsti jo saprot, ka tāpat tu drīz būsi kaila.

Manu acu priekšā parādās liela gulta ar daudziem spilveniem tieši tā kā tu biji stāstījusi, ka tev esot liela gulta, kurai otrais vārds ir sexadroms :)

Tu apstājies un pagriezies pret mani, ieskaties man tieši acīs un klusā balsī pasaki man “es tevi gribu”. Reakcija manējā nav ilgi jāgaida es pievelku tevi tuvāk un novelku tavu krekliņu, acīm paveras patīkams skatiens … tavs augums ir tik satriecoši seksīgs, ka manam loceklim biksēs jau trūkst vietu, tas prasās ārā tikt un tai pašā momentā iekšā, tur kur ir mitrs un silts … tu pievelc mani sev tuvāk un apsēdies uz gultas, es novelku un aizmetu kaut kur istabas stūrī savu kreklu, pa to laiku tu jau esi atpogājusi manas bikses un nolaidusi līdz ceļiem, tavā acu priekšā parādās loceklis, piebriedis tik ļoti ka tu redzi ka tas drīz var uzsprāgt ja neko nedarīsi … tu paņem to rokās un pār tavu ķermeni pārskrien tirpas … tas ir tik silts un patīkams ka tu to mazliet pamasējot uzreiz iesūc to mutē … sākumā ar lūpām apņemot manu locekļa galviņu un ar mēli sāc riņķot ap to kā trakā karuselī … un tad jau centies paņemt to pilnībā sevī … tiec līdz pusei … vēl tālāk un tad apstājies saprazdama ka ar pirmo mēģinājumu nekas nesanāks!

Tu atlaid to pilnībā paskaties uz mani un redzi, ka esmu ekstāzē … tu turpini to sūkāt paātrinot un palēninot tempu … pati juzdama, ka ar vien vairāk un vairāk uzbudinies … tu izvelc to pilnībā ārā lai ievilktu vairāk gaisa un gatavojies jau tam mesties vēlreiz virsū, bet es pieliecos noskūpstu tevi un lieku apgulties gultiņā, kamēr tu iekārtojies ērtāk es izkāpju no biksēm un dodos pie tevis … pierāpoju klāt, paplešu tavas kājas un apskatu tavu superīgo vāverīti … mmm tā tik kārdinoši izskatās un tā vien prasās lai tur ieslidinātu savu locekli … es pārliecos tev pāri un sniedzu garu un kaislīgu skūpstu, tu jūti, ka mans loceklis knapi, knapi pieskaras tev tur lejā un tu bauda nodrebi iedomājoties vien, ka tas tur drīz, pavisam drīz ieslidināsies atraujies no manis un pār tavām lūpām pāršalc vaids … es sāku skūpstīt tavu kakliņu tu apķer mani un ar nadziņiem viegli pārlaid pāri manai mugurai … mani skūpsti tuvojas tavām krūtīm, ar mēli aplaizu pāris riņķus ap krūšgaliņu un pēc tam viegli un maigi gandrīz nepieskaroties krūšgaliņam pārlaižu pāri tam ar mēles galiņu … ar roku paņemu tavu otro krūti un maigi sāku ņurcīt un burzīt, tad piesūcos tavai krūti cenšoties to iesūkt visu mutē, kožu un laizu tavas krūtīs sagādādams tev baudu … un tad mani skūpsti mijoties ar mēles pieskārieniem slīd zemāk un zemāk … pārslīd pāri jau nabiņai … pietuvojas tavam gludi skūtam pauguriņam … es mazliet pakāpjos atpakaļ un iekārtojos ērtāk … un tad ar pašu mēles galiņu, knapi, knapi pieskaroties pārlaižu pār tavām apakšējām lūpiņām, vien vaids pār tavām lūpām liek man saprast, ka tas tev ir patīkami, tik pat patīkami kā man sagādāt tev baudu. Es aplaizu apkārt tavai vāverītei nepieskaroties klitoriņam ne caurumiņam, tad maigi pakairinu tavu odziņu, ar rokām satveru tavas krūtis un sāku tās spaidīt … nu jau stiprāk tu jūti manus mēles pieskārienus slīdam pār tavu caurumiņu visā garumā uz augšu un leju, un tad tu sajūti to ilgi gaidīto kad es mežonīgi pieploku ar lūpām pie tavas odziņas un nu jau tempā un mazliet spēcīgi sāku kārtīgi tevi izgaršot … te mēle kairina tavu klitoriņu, te noslīd lejā līdz caurumiņam un cenšas tevī ielauzties iekšā imitējot falla darbību un nākamajā mirklī jau atkal tiek laizīts tavs klitoriņš … es tevi turpinu tā mocīt un tu jūti, ka drīz tev tuvosies tas, kas elpai liks aizrauties, pār lūpām vaidu palaist, un drebuļiem pār tavu ķermeni pārskriet, un uz pāris sekundēm zaudēt kontroli pār savu ķermeni …

Es dzirdu kā tu kunksti un caur kunkstiem sadzirdu tavus vārdus “ienāc manī”, es zinu, ka vairs nav tālu un pārliecoties tev pāri pietuvinu savu locekli tavam klitoriņam un tad tas noslīd mazliet zemāk ieejot pāris centimetrus tevī … un apstājos jo vēlos vēl tevi mazliet pakaitināt, bet tu ar veiklu gurnu kustību uz priekšu liec manam loceklim ielauzties līdz dzīlēm tevī, piepildot tevi pilnībā tā, ka nepaliek nevienas brīvas vietiņas, es ielaužos tevī līdz galam mazliet palieku tur pa pusei iznāku ārā un atkal laižos tevī … paceļos mazliet augstāk un nepārtraucot kustību iesūcu tavu krūšgaliņu mutē … tas nu tev ir pa daudz un tu nodrebi … rokas apvijas ap mani un cieši piespiež mani klāt … vēl pāris asas kustības … un tev trīsas pār ķermeni pāršalc no galvas līdz kājām un atpakaļ, pār lūpam pāršalc orgasma kliedzieni … un tu atslābsti, smagas elsas skan man ausīs it kā tikko būtu noskriets maratons … jā tas ir noticis, sen gaidītais orgasms …

es paskatos uz tevi tu uz mani skaties un smaidi, es jūtu, ka vēlies ko teikt tik vēl nav spēka, es pieploku pie tavām lūpām sniedzot veldzējoši maigu skūpstu … … … te pēkšņi tevī ir parādījusies enerģija, tu mani apgāz uz muguras un uztupies virsū manam loceklim un sāc mežonīgā ātrumā kustēties uz augšu un leju, no labsajūtas nespēju neko pateikt tik vērot kā kustās tavas daiļās krūtis uz augšu un leju un kā pazūd mans loceklis tevī … tu jūt kā piebriest mans loceklis un kuru katru brīdi tas var izvirst kā vulkāns, kas ilgu laiku klusējis … tu nometies pie mana locekļa un iesūc strauji sev mutē līdz pusei un atpakaļ pāris reizes un tad jau dziļāk un dziļāk līdz tiec gandrīz līdz galam … tas ir tik patīkami … tik …tik … un tu sajūti kā mute piepildās ar kaut ko rūgteni sāļu … tu patur to vēl mazliet mutē un pāris maigas kustības … mazliet masāžiņa ar rokām lai varu izbaudīt orgasmu … tad tu pienāc pie manis un apkampj mani, mīlīgi kā kaķēns pieglaudies man …