Laimeslācis.

Sūtiet savas idejas uz konkurss@sarkanais.lv, norādot segvārdu, ar kuru jūsu idejas tiks publicētas sarkanais.lv. Ielūgumu foto redzemi zemāk.

Kā jau ierasts, arī šogad februārī Ķīpsalas izstāžu hallē notiks erotikas izstāde – festivāls Erots 2008. 14., 15.un 16.februārī jebkurš, kurš nekaunas no savas seksualitātes, varēs paplašināt redzesloku vai vismaz interesanti pavadīt laiku, vērojot dažādus erotiskus šovus, tikt pie balvām dažādos konkursos, kā arī papildināt savu personīgo seksa rotaļlietu arsenālu. Protams, protams, par šī pasākuma kvalitātēm pavisam noteikti var raisīties dažāda rakstura diskusijas, taču mums šķiet, ka daudz labāk ir reizi pašiem šo pasākumu apmeklēt, nekā simts reizes par to dzirdēt. Tādēļ nolēmām uzrīkot konkursu, kurā divi uzvarētāji saņems biļetes divām personām uz šo visnotaļ erotisko un eksotisko pasākumu 15. vai 16. februārī (biļetes redzamas raksta beigās). Kas jādara? Nekā sarežģīta. Atsūtiet mums sava visneparastākā seksuālā piedzīvojuma aprakstu – kā neparastuma kritērijs var būt jebkas, gan vieta, kur tas noticis, gan laiks, gan arī partneris. Konkursa darbus gaidīsim līdz 11. februārim., kad arī noteiksim uzvarētāju. Nosacījumi – konkursa dalībniekiem jābūt vismaz 18 gadus veciem. Darba apjoms – līdz 1500 zīmēm. Šoreiz nebūs nekāda online balsojuma, uzvarētājus noteiks žūrija. Iesūtītos darbus, protams, veicot subjektīvu atlasi, ievietosim arī sarkanais.lv. Sava seksuālā piedzīvojuma aprakstu sūtiet uz konkurss@sarkanais.lv, norādot savu segvārdu, ja vēlaties lai stāsts netiktu publicēts anonīmi.

Kas ir Erots? Pilnīgi visu par erotikas izstādi – festivālu Erots 2008 vari izlasīt viņu mājas lapā – www.erots.lv (Tev taču jau ir astoņpadsmit, vai ne?) Taču tiem, kas pavisam slinki paklikšķināt ar peli, varam pastāstīt, ka šogad šī izstāde solās būt vareni aizraujoša, jo tā svin savu desmit gadu jubileju. Līdz ar to pamatoti var cerēt uz kvalitatīviem priekšnesumiem, ko šogad sniegs dažādi erotikas pārzinātāji – šovgrupas un individuāli mākslinieki no visas pasaules. Tāpat pasākuma organizētāji sola izcilu intīmpreču klāstu, kas krāšņāku un daudzveidīgāku padarīs jebkura dzīvi.

Lai iedrošinātu jūs, izstāstīsim kādu savu aizgājušās vasaras piedzīvojumu – protams, ārpus konkursa.

Piedāvājam aplūkot iesūtīto rakstu TOP 10:

1. Mājās – iesūtīja Satīrs un Nimfa
2. Vakara pelde – Satīrs un Nimfa
3. sekss ar skolotāju – iesūtīja olgerto
4. pēc treniņa – autors olgerto
5. Ziemassvētku lielā dāvana (1. daļa) – Satīrs un Nimfa
6. Fantāzija vai īstenība? – iesūtītājs olgerto
7. Ziemassvētku lielā dāvana (2. daļa) – Satīrs un Nimfa
8. Otrais Olgerto iesūtītais erotiskais stāsts
9. bibliotēka – autors olgerto
10. Oleg Kosirev fotoizlase – iesūtīja Olgerto

Konkursa uzvarētājs ir 2 autoru apvienība Satīrs un Nimfa, viņi konkursā iesaistījās no paša paša sākuma un korekti izpildīja visas konkursa prasības.

sarkanais.lv redakcija jau ir nosūtījusi uzvarētājiem epastu un gaida, viņu atbildi par to, kādas krāsas ipod viņi ir izvēlējušies!

Otrajā vietā palika Olgerto, kura raksti ir gandrīz tik pat lasīti, cik Satīra un Nimfas, taču diemžēl arī konkursa nosacījumi nebija izpildīti pilnīgi korekti. Iespējams, ja Olgerto būtu konkursā iesaistījies no paša sākuma, tad iPod nano dotos pie cita īpašnieka.

Lai otrās vietas ieguvējam nebūtu šāda vilšanās, nākošajā konkursā atkal tiks uzlaboti nosacījumi, iespējams, ļaujot apbalvot vairāk, kā vienu uzvarētāju. Ja jums ir ieteikumi saistībā ar konkursa organizēšanu, apbalvošanas kārtību vai balvām rakstiet: sarkanais@sarkanais.lv!

Arī nākamajā vakarā ar atdauzītiem sāniem un sāpošām kājām, bet tomēr ar smaidu sejā, es braši devos uz slidotavu. Pa ceļam biju nopircis nabaga puķi, ko nosaldēt šinī aukstumā. Bet mani pārsteidza tas, cik maz knēveļu šodien ir sapulcējušies. Neredzēju arī sarkanmici, nebija arī viņas. Man bija palicis tikai vārds – Anna. Man nebija ne telefona numura, ne e-pasta, tikai vārds. Raudzījos cilvēkos, mēģinos starp tiem saskatīt viņu, bet nekā. Bija tikai norūpējušies, priecīgie vai vienkārši garāmgājēji. Es atkal sajutos lieks starp šiem cilvēkiem. Gāju garām karstvīnu un piparkūku būdiņām, skanēja mūzika. Un tad uzdūros rindai, kas stāvēja pēc eglītēm. Katrs centās paspēt nogrābt to skaistāko. Arī es nez kāpēc iestājos rindā. Kamēr biju iegrimis domās par to, kā atkal varētu satikt viņu, nemanāmi pienāca arī mana kārta. Uz jautājumu, kāda eglīte tad man ir iepatikusies, es atteicu, lai tik dod vienu un miers. Pabrīnījos, cik tad tāds miets ar zariem maksā, iešāvu to padusē un devos mājās.

Apsēdos virtuvē, atkorķēju pudeli tekilas un blenzu uz līdz atnesto koku. Sāku domāt, kur tad īsti to novietot. Uz galda man mētājās kāda pastkastē iemesta reklāmas skrejlapa. Egles statīvs! Pareizi, kur gan ņemšu egles statīvu? Aplūkoju egles stumbru, tad tekilas pudeles kakliņu. Secināju, ka, pat ja es izdzeršu visu pudeli, un, tā visdrīzāk arī būs, egli tur iekšā nedabūšu. Izņēmu no ledusskapja divlitrīgo Kolas pudeli, izlēju tās saturu izlietnē, nogriezu pudeles augšu, un nu man bija pašam savs egles statīvs vecpuišu gaumē. Pielēju pudeli ar ūdeni, ieliku tanī egli un nesu uz istabu. Atbrīvoju nestabilo konstrukciju no striķiem, un secināju, ka man tas koks ar retajiem zariem aizņem gana daudz vietas. Kaudze ar avīzēm un žurnāliem aizplanēja uz koridoru. Tāpat kā čupa ar netīriem traukiem uz virtuves izlietni. Žurnālu galdiņu piebīdīju pie loga, un uz tā uzstutēju mazo mūžzaļo kociņu. Eglīti mājās es pēdējo reizi biju redzējis bērnībā. Bet tagad – tagad man bija pašam sava, personīgā ziemassvētku egle. Piecēlos kājās un pa logu ieraudzīju Mariju. Viņa bija atgūlusies dīvānā un skatījās televizoru. Un vēl, vēl Marijai nebija egles. Man ienāca prātā, varbūt vajadzētu uzaicināt Mariju ziemassvētku vakaru svinēt pie manis. Un tad es atcerējos stāstu par Mariju un mani.

Kādu vakaru, tikko izkāpis no tramvaja, ieraudzīju Mariju un divas viņas draudzenes. Viņas visas bija iereibušas, bet Marija bija tā, kuru vajadzēja nogādāt mājās. Es piegāju, apvaicājos, kā meitenēm iet. Tā nu sanāca, ka es uzņēmos Mariju aizvest līdz mājām. Gāja smagi, jo Marija knapi turējās kājās. Tā nu mēs mēģinājām tenterēt, līdz nogāzāmies zālītē pie mājas stūra. Marija apķērās man ap kaklu un sāka skūpstīt. Es izrāvos no viņas apskāvieniem, uzstutēju viņu kājās un aizvedu uz mājām. Bet nu jau pie sevis uz mājām. Mājās Marijai ienāca prātā, ka viņai vajag savākties, tāpēc viņai ir vajadzīga auksta duša. Neskatoties uz maniem iebildumiem, viņa tomēr tika līdz vannas istabai un ar visām drēbēm ielīda dušā. Situācija bija absurda, un es nezināju ko darīt. Vienīgais, kas man ienāca prātā, ka viņu nāksies atbrīvot no slapjajām drēbēm, jo tādā paskatā viņa nevar ne īsti palikt šeit, nemaz nerunājot par došanos kaut kur. Es sāku izģērbt. Absurdā situācija sāka pārvērstiem par satraucošu notikumu. Viss, ko es līdz šim biju iekārojis, vērojot pa pretējās mājas logu, tagad bija tepat blakus. No vienas puses viss it kā bija legāli, jo man tas bija jāizdara, tomēr es jutu, kā asinis pieplūst maniem deniņiem. Galvā viegls reibums, kā pēc glāzes šampanieša tukšā dūšā. Manam skatienam un pieskārieniem sāka atklāties Marijas skaisti iesauļotais augums. Viņai bija mugurā vasarīgi viegla, tomēr joprojām ļoti izsmalcināta apakšveļa. Marija, bez šaubām, nedrīkstēja atļauties kaut ko prastu. Es novilku arī apakšveļu, un, šķiet, man vajadzētu tagad parūpēties par drēbēm, sameklēt dvieli un atstāt Mariju vienu. Tomēr es nespēju atraut savu skatienu no viņas kuplajām krūtīm un valdzinošajām līnijām. Lai kaut vai priekš sevis attaisnotu palikšanu, nolēmu nomazgāt viņu. Saujā saputoju dušas želeju, un sāku ziepēt viņas ķermeni. Ūdens un putu burbulīši kārdinoši tecēja pa viņas kailo miesu. Viņas augumus neizrādīja patiku par notiekošo, bet nebija arī noraidījuma. Viņa bija pārāk piedzērusies, lai aptvertu notiekošo. Es glāstīju viņas augumu, un iekāre auga ar katru brīdi. Es vairs nevarēju pretoties domām par to, cik nepareiza ir man rīcība, tāpēc es viņu pārnesu uz gultu. Tur, protams, es ļāvos savai kaislei. Par mīlas rotaļām to, protams, nenosauksi, bet es biju veldzējis savu iekāri. Nākamā rītā Marijai bija nenormālas morālās paģiras. Viņa savāca savas slapjās drēbes, aizņēmās no manis halātu, ko tā arī līdz šai dienai es neesmu dabūjis atpakaļ, un devās šādā paskatā uz mājām.

Tas ir tas stāsts par Mariju un mani, ko es stāstu saviem draugiem. Tas ir iemesls, kāpēc viņa no manis izvairās, un kāpēc man ar viņu vairs nekas nevar sanākt. Es gribētu, lai šis stāsts būtu patiesība, bet šo stāstu es izdomāju, lai attaisnotos savu draugu priekšā. Nē, laikam es nevaru aicināt Mariju. Viņa ir pārāk, pārāk…. es patiesībā nezinu kāpēc, bet tomēr nē. Man laikam ir bail no viņas valdzinājuma. Es biju neglābjami sadzēries un uzvilkts, tāpēc devos gulēt.

Nākamajā dienā es pamodos ap pusdienas laiku. Protams, pēc iztukšotas pudeles tekilas bija arī paģiras. 24. decembris – šovakar ir Ziemassvētku vakars. Man nebija plānu vakaram, bet gribējās ziemassvētku sajūtu. Gribējās svētkus tāpat kā citiem. Kamēr es taisīju sev brokastis, man ienāca prātā izpušķot to koku, kas rotājās pie manas istabas loga. Pabrokastojis un izdzēris lielu krūzi tējas es jutos jau labāk. Es nolēmu iziet pastaigāties un pie reizes arī iepirkties.

Pilsēta bija sajukusi prātā vēl vairāk kā iepriekšējās dienās. Cilvēki grūstījās, stāvēja šausmīgi garās rindās, piekrāvuši iepirkuma ratiņus ar pārtiku. Tā kā man joprojām bija vieglas paģiras, bija jautri. Daudzi nebūt neizskatījās tā, ka viņi priecājas par svētkiem. Viņi uztraucās par to, ko viņi liks galdā, vai ēdamā pietiks visiem, vai ir kāda vēl neiesaiņota dāvana. Un es arī iesaistījos rūpju pilnajā skraidīšanā pa veikaliem. Mājās ierados nokrāvies ar iepirkuma maisiņiem, un sāku rosīties pa māju. Es mēģināju pārvērst savu vecpuiša midzeni par vietu uz kuru, iespējams, varētu pat uzaicināt viesus. Tika izpušķota arī egle. Rezultāts gan nebija tāds, kādu var redzēt veikalu skatlogos vai decembra mēneša preses izdevumos, tomēr man patika. Rosoties pa māju, laiks paskrēja nemanot. Un tad bija atlicis visinteresantākais – svētku mielasts. Biju nopircis kārtīgu gaļas gabalu, kas bija nosaukts par cepeti, un mana misija bija izdarīt tā, lai šis gaļas gabals tiešām kļūtu par cepeti. Paņēmu šodien iegādāto pavārgrāmatu un sameklēju iepriekš atzīmēto lapu. Pēc apraksta likās, ka tam nevajadzētu būt sarežģīti, tikai kāpēc tik ilgi? Un vēl – kur, viņuprāt, var iegādāties 200 gramus vīna? Jātaisa vaļā taču tāpat ir visa pudele. Pēc brīža gaļa bija nonākusi cepeškrāsnī, un lai process noritētu ātrāk pagriezu lielāku uguni. Pēc brīža no virtuves sāka smaržot. Par cik pusdienas vēl nebiju ēdis, lai neaizrītos ar siekalām, attaisīju alu, paņēmu paciņu riekstu un gāju uz istabu slaistīties. Sēžot pie televizora, nolēmu beidzot izpakot savu dāvanu – fotoaparātu. Kad bija sabildētas visas sienas, televizors, tukšā alus pudele un čības, man radās ideja uztaisīt kārtīgu Ziemassvētku bildi. Es uzstādīju fotoaparātu uz statīva un nobildējos blakus eglītei pie loga. Protams, es nenocietos, un pieslēdzu fotoaparātu datoram, lai labākās no bildēm ievietotu draugiem.lv fotoalbumā. Caurskatot bildes es sastingu. Bilžu fonā varēja redzēt arī pretējās mājas logu, to pašu logu, pa kuru es tik sen vēroju Mariju. Es ieraudzīju pazīstamu siluetu, bet tā nebija Marija. Es pieskrēju klāt pie loga, bet Marijas istabā neviena nebija. Es sāku nervozi staigāt pa māju, ik pa laikam ieskatoties pretējās mājas logā, bet joprojām tur neviena nebija. Es vēlreiz izskatīju bildes – jā, es neko nejaucu. Tas ir Marijas logs, un vairākās bildēs ir redzama viņa pati, atskaitot vienu bildi. Mana Sniegbaltīte… Es atkal gāju pie loga un gaidīju. Un es sagaidīju! Jā, tā bija viņa! Eņģelis, kuru man šķita es esmu pazaudējis. Es ilgi nedomāju un izskrēju ārā pa ārdurvīm.

Nav svarīgi kā, bet es atradu Marijas dzīvokli. Kā noskaidroju, jau esot uz vietas, mana Sniegbaltīte jeb Anna bija Marijas māsa. To nu es nekādi nevarēju iedomāties, jo viņas ir tik ļoti dažādas. Man arī izdevās pierunāt meitenes nosvinēt kopā šo vakaru, jo man praktiski viss bija gatavs svinēšanai. Lai nebūtu jāiet tukšām rokām, viņas arī paņēma jau saceptos pīrāgus, paņēma sev sagādātos dzērienu un mēs devāmies pie manis.

Pirmais, kas mājās sagaidīja, bija deguma smarža. Cepetis! Pirmo priekšstatu kā par draņķīgu pavāru man bija izdevies atstāt. Patiesībā tur nekā slēpjama, protams, nav. Es esmu draņķīgs pavārs. Ar cepeti viss nebija tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Es ļoti ātri pārvērtos par „vai tev neatrastos tas” un „vai tu nevarētu man padot to”. Kad krīze bija garām, mēs pacēlām pirmo glāzi par to, lai manis iesāktais kulinārijas darbs tomēr beigu beigās būtu ēdams. Tā mēs arī turpinājām mēreni iedzert, fotografējām viens otru ar manu jauno kameru, ēdām aizdomīga izskata cepeti, cīnījāmies par muzikālo repertuāru, stāstījām smieklīgus atgadījumus iz dzīves, smējāmies, mazliet arī uzdejojām – vienvārdsakot jautri pavadījām laiku. Tā nu tas ievilkās pēc pusnakts, kad jautrība sāka pierimt. Vakara noslēgumā Marija arvien vairāk sāka justies kā trešais liekais, tāpēc viņa piedāvāja, ka vakars ir jābeidz un ir jādodas pie miera. Un kad meitenes piecēlās, es lūdzu lai Anna paliek. Un viņa palika. Bija ilgas sarunu stundas, bija arī skūpsti un kaisle. Nākamā rītā pēc gandrīz negulētas nakts es joprojām nevēlējos viņu laist prom. Tika sataisītas brokastis, kas tā arī palika neapēstas, jo mēs bijām izsalkuši vienīgi viens pēc otra. Ap pusdienlaiku mēs tomēr saņēmāmies un izlīdām no gultas, jo nepieklājās ziemassvētku dienu pavadīt gultā. Mēs kopā aizgājām uz slidotavu izslidoties, izstaigājām tirdziņu un dzērām kakao. Atgriežoties mājās mēs bijām apņēmības pilni sacept piparkūkas un pīrādziņus. Bet arī to, no galvas līdz kājām nosmērējušies miltos, mēs pārvētām par neķītru pasākumu. Savas seksuālās rotaļas mēs pārnesām uz vannas istabu, lai varētu nomazgāt to visu nost. Tā pagāja pirmie Ziemassvētki, un arī nākamie. Tā pagāja daudzas dienas.

Un nu pēc 25 gadiem es atkal dodos mājās ar iepirkuma maisiņiem. Mums ar sievu vēl ir jāsapako dāvanas, jo šovakar pie mums ciemos atbrauks mūsu bērni. Ir jāpalīdz sievai saklāt galds, jāparūpējas lai viss būtu vislabākajā kārtībā. Jau 25 gadus man patīk šie svētki. Ne tikai tāpēc, ka tie ir gaiši svētki, nevis dēļ ikgadējās prēmijas vai dāvanām. Vislielāko dāvanu es saņēmu toreiz, tajos ziemassvētkos.

Piespiežu pieri pie viņa pieres, satraukti elpoju. Pakrūtē tāda dīvaina kņudoņa, kā taurenītis ielidojis un netiek ārā. Manas rokas apliktas ap viņa kaklu.
“Tikai nesaki neko! Nesabojā visu! Klusē!”
Atspiežos ar muguru pret plauktu, pievelku viņu sev klāt un piekļaujos viņa lūpām garā, kaislīgā skūpstā. Viņa rokas ieslīd zem maniem īsajiem svārkiem, glāsta manas kājas, gurnus, dibenu.
“F**k! Kādēļ es šorīt uzvilku biksītes!?”
Viņš paceļ mani uz augšu, es apviju kājas ap viņa augumu. Nolaižu roku gar viņa krūtīm un stingro, labi trenēto vēderu (to jūtu pat caur T-kreku), atrauju vaļā bikšu rāvējslēdzēju, ieslidinu roku viņa biksēs. Aptveru viņa darbam gatavo locekli.
“Oho! Diez gan liels!” Glāstu to, tad nolaižu roku līdz pautiem. “Rieksti arī normāli.”
Izņemu roku no viņa biksēm un ieslidinu zem saviem svārkiem, pacīnos ar biksītēm, līdz vagīna ir atsegta. Izvelku viņa locekli no biksēm, ielieku pie savām kaunuma lūpām, un ar spēju gurnu un kāju kustību lieku viņam strauji ienākt manī. Līdz galam! Man no pašiem krūšu dziļumiem izlaužas garš, kaisles pilns baudas un labsajūtas vaids, kas noklust mutē, kur mūsu abu mēles savijušās kopā, neļaudamas tam izlauzties ārā un satricināt visu bibliotēku, kur mēs, diemžēl, neesam vienīgie.
Viņš mēģina nākt manī lēnām un maigi, vēlēdamies sagādāt man ilglaicīgu baudu, virkni orgasmu, pacelt mani septītajās debesīs. Es tam piekristu, ja mēs būtu divvientulībā, romantiskā sveču gaismā, gultā… Tāpēc lieku ienākt manī strauji. Vēlreiz! Un vēl, vēl, vēlreiz! Ik reizi strauji un līdz galam! Vēl! Jūtu viņa locekli savā vagīnā. Un tas ir lieliski! Kā tas kustas! Turp! Šurp! Un viņš ienāk citādā leņķī, likdams visam manam augumam notrīsēt.
Piepeši manu augumu viscaur pāršalc trīsu viļņi, elpot vairs nav iespējams, apziņu aizmiglo sasniegtā orgasma sirreālistiskā bauda. Jūtu, kā tūliņ pat arī viņa loceklis manā vagīnā sāk konvulsīvi raustīties, brīžiem sastingdams pilnīgi taisns, un piepilda mani līdz malām ar spermu.
Nolaižu kājas uz grīdas, sakārtoju biksītes, un ieskatos viņam acīs.
-Wow! Tas bija fantastiski! Es tikai gribēju uzaicināt Jūs iedzert tēju, bet… ēēē…
Viņš atkal mani noskūpsta.
-Es pieņemu tavu uzaicinājumu! – es atbildu, beidzot atguvusi elpu un spēju runāt. –Paldies tev liels!