Ar laiku tiek saprasts, ka visas sarunas, kas ir kaut cik intīmas tiek apspriestas kādā klusākā stūrī, jo šīs sarunas nav jādzird svešiem cilvēkiem. Es nekad netieku noskūpstīta, ja mēs satiekamies publiskā vietā, varbūt tikai uz vaiga, bet pietiekoši tuvu lūpām. Svešiem cilvēkiem tas izskatās pēc parastas bučas uz vaiga, man tas ir “mazliet netrāpīja”. Mēs neejam uz vietām, kur apgrozās mūsu kopējie draugi, jo ir taču tik daudzas vietas, kurās mēs neesam bijuši un vispār kāpēc, lai mēs kaut kur vispār ietu, ja mājās ir tik jauki.

Uzaicinājumi nodrāzties tiek izteikti skype, draugos vai ar īsziņu palīdzību, bet nekad nekas personiskāks, jo to pašu tekstu var nosūtīt tik daudzām. Ar laiku rodas jautājumi.

Un tad es sāku vērot situāciju un apkārtni. Viņu un apkārtējās sievietes. Maita, tu domā, ka esi baigi gudrais. Nea. Tu uzvedies tāpat visu laiku. Tās pašas sasveicināšanās metodes, tie paši skatieni, viss tas pats. Ja tu vēl uzvedies daudz maz normāli tas ir, nenodod sevi, tad apkārtējās sievietes tevi nodod, jo viņām ir tie apbrīnas pilnie skatieni, kas tev seko un tevi izģērbj.

Ko es varu par to visu pateikt? Tu esi stulbs, jo:

a) Tu to visu dari vienā noteiktā un diezgan mazā teritorijā

b) ja tu to dari tik mazā teritorijā izdomā kaut ko jaunu.

Ja es darītu kaut ko tādu, es gādātu par to, lai tās sievietes nesatiekas.