Ir sapnis. Ir realizācija. Ir absolūta piepildījuma un laimes sajūta. Ir taureņi vēderā. Laiks skrien tik ātri un tik viegli. Šķiet, ka pasaulē viss ir skaists un labs. Te pēkšņi… Absolūts krahs un kritiens bezdibenī ar galvu pa priekšu. Tā saucamā gaisma tuneļa galā aizvien vairāk attālinās un paliek aizvien mazāka un nesamanāmāka. Sagrūst viss, kam visu iepriekšējo laiku ir bijusi nozīme, lai gan… Laikam jau tikai vienai no abām pusītēm. Redz, ir izrādījies, ka tās nav divas viena ābola pusītes, kā tev bija šķitis. Kļūst skaidrs, ka labākajā gadījumā viens ir bijis ābola, otrs mistiska bumbiera pusīte.
Sveiks, mans dārgais draugs, Tu esi pamests!

Ak, kādas dusmas un ausis svilinoši vārdi tev nāk pār muti (ja nenāk par muti, tad domu veidā tavā smadzeņu podiņā pilnīgi noteikti vārās). Asaras. Kliegšana. (Protams, ir mierīgi cilvēki, tādi, kuri faktu, ka ir tikuši pamesti uztver kā kaut ko ikdienišķu un vēl ļaunāk- pierastu lietu, vai arī viņi no dabas ir ļoti savaldīgi un par sevi pašpārliecināti cilvēki.) Šoreiz runāšu par tiem aiziešanas gadījumiem, kuri beidzas ar trauku plēšanu (īpaši kaitīgi tas ir tad, ja neesat dzīvojuši kopā un tu plēs pats/-i savus mājas traukus- viennozīmīgi nesaprātīgs solis, bet kurš gan tādos brīžos domā dikti racionāli?), kliedzieniem, dusmām, lūgšanos, vājuma izrādīšanu, draudiem, tad atkal lūgšanos, tad pazemošanos, tad atkal kripatiņa draudu un tā tālāk, līdz mirklim, kad pamestais saprot, ka šī bezjēdzīgā PAZEMOŠANĀS nedos nu nekādus patiesus rezultātus.

Kāpēc izvēlējos rakstīt par šādu tēmu? Daru to, pirmkārt, tāpēc, ka esmu no tiem cilvēkiem, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka mīlestība nepazūd vienas dienas laikā, ja pazūd, tad vai nu tā nav bijusi mīlestība, vai arī pametējs par aiziešanu ir domājis jau kādu laiku, tikai to nav izrādījis. Otrkārt, rakstu par šo tēmu arī tāpēc, ka aptaujājot saujiņu cilvēku, uzzināju, ka šī ir tēma, par ko lauza galvu ne viens vien cilvēks.

Vēlos atgādināt, ka viss šis raksts ir tīri subjektīvs viedoklis, bet tieši tāpēc jau mēs te arī rakstam, lai saņemtu ne tikai uzslavas, bet arī oponentu kritiku, viedokļus, domas un idejas.

Tātad tu esi pamests, ko nu? Pa galvu šaudās visdažādākās domas, sākot no „Neviens mani nemīl!” domām, beidzot ar „Ko nu? Ko tagad darīt?” domām.

Gribu pastāstīt nedaudz par savu pieredzi. Mana pieredze ir diezgan interesanta no tā viedokļa, ka esmu bijusi gan pamestās, gan pametējas lomā. Redziet, jaunība ir tāds interesants laiks, kad bieži vien šķiet, ka ir atļauts daudz vairāk, nekā patiesībā ir. Tad nu bieži vien, ne jau aiz ļaunuma, bet jau pieminētā jaunības maksimālisma dēļ nākas atdurties strupceļa un ne vienā vien, jo meklējot lielo, skaisto mīlestību tiek pieļautas daudzas kļūdas.

Redziet, kad pāris attiecībās lielais, ļaunais vilks, kas apēd visus „kopīgos” nākotnes sapņus , esmu bijusi es pati, tad man ir bijis pašsaprotami aiziet, kad vien es vēlos, jo, patiesībā, dziļi sirdī (dažreiz arī ne tik dziļi) es jau no sākta gala zināju, ka ilgi tas tāpat nebūs. Es visam ļāvu turpināties tieši tik ilgi, cik ilgi interesanti bija man. Egoistiski un briesmīgi, bet tajā brīdī es vienkārši izdomāju, ka nav jēgas mocīties, jo MAN taču nav labi. Atdzīstu, bērnudārzs! Nedrīkst dot kādam liekas cerības, ja tās patiešām ir liekas, nu vienkārši nedrīkst. Cits gadījums ir tad, ja jau sākotnēji abi vienojas, ka tas būs tikai sekss, jeb, ka tās būs tikai platoniskas attiecības, jeb, ka viņi būs kopā tikai līdz mirklim, kamēr viens vai otrs, vai pat abi neatradīs sev cilvēku ar, kuru viņi gribētu veidot jaunas attiecības. Varētu jau moralizēt un saukt manas tikko aprakstītās attiecības par seklām un vēl visādi citādi, bet tam nav nozīmes. Visos laikmetos cilvēkiem ir bijuši vajadzīgi glāsti, pieskārieni, dvēseles siltums, tas pats sekss, ne vienmēr ir nepieciešamas saistības. Te nu jāsaka, cik cilvēku, tik arī viedokļu.

Tā nu es, ļauni sakot, paspēlējos ar vienu, ar vēl kādu, dažreiz pat ļāvu arī sev noticēt, ka jānolaižas uz zemes, ka tā nedrīkst, nevajag, bet vienmēr atgriezos nulles punktā, jaunu iespaidu meklējumos. Man ļoti patika tā sākuma sajūta, tās rozā krāsas brillītes, taureņi, lidojuma sajūta, kas pazūd vēlākais pēc 3 mēnešiem… Nemaz nebija tādas vēlmes kopt attiecības, jo, kad pazuda rozā brilles, šķita, ka nu ir ziepes un interesanti vairs nebūs nekad.

Nu, lūk, agrāk neticēju karmai, līdz, kamēr neiemīlējos pa īstam! Ak, cik tas bija skaisti, tik burvīgi… Cauri savai pudeļdibena biezuma rozā briļļu kārtai nemaz neredzēju, ka mēs vienkārši nederam kopā. Atskaitot to, ka mēs labi izskatījāmies esot blakus viens otram, mūs nesaistīja nekas, tomēr visas šīs atšķirības bija tik saistošas, ak, cik viņš interesants, un cik viņa daudzpusīga. To dēvē par pretpolu pievilkšanos. Es savas rozā brilles atteicos noņemt ilgāk nekā viņš, daudz ilgāk, patiesībā. Man šķita viss tik skaisti, šķita, ka tas viss nebeigsies nekad, visa pasaule jūsmoja, ak, cik skaists pāris… Bet te, pēkšņi vienā jaukā dienā, saņemu īsziņu, ka viss cauri (te nu gan man gribas piebilst, tas gan bija stulbi, bet nu, tā ir vieglāk, to nevar noliegt). Es ārdījos ārprātīgi, visvairāk jau man laikam kaitināja tas, ka es īsti nespēju izprast iemeslus un nespēju pieņemt šķiršanās veidu- sms. Es vispirms raudāju, tad lūdzos, tad dusmojos un lamājos, tad atkal raudāju, tad atkal lūdzos, tad dubultā dusmojos… Arvienvārdsakot, žēloju sevi, nedomājot par viņu. Nekādi nespēju saprast, kā vēl iepriekšējais vakars var būt tik lielisks un nākamais rīts ir TĀDS. Šobrīd to visu atceroties ir kauns, jo neliku viņam mieru tik ļoti, ka viņš mani laikam vēl šobaltdien nevēlētos pat uz ielas redzēt. Es nevienu mirkli nespēju iedomāties, ka es varētu būt bijusi vainīga pie kaut kā. Vainīgi bijām abi, jo viena pagale nedeg.

Man ir tāda nelāga rakstura īpatnība- pārāk daudz domāju. Šī pārlieku izteiktā domāšana nereti man liek noticēt lietām, kuras iespējams nemaz neeksistē. Es neiedomājos, ka varbūt es pārāk viņu kontrolēju, ka pārāk daudz, ko pārmetu. Es to saprotu tikai tagad, bet saprotu arī to, ka mēs patiešām bijām katrs cita augļa pusītes. Domās sūkstījos, ak, viņš nelietis, šaubos, ka vispār viņš ar kādu spēs būt kopā ilgāk par trīs mēnešiem… Redz, ka var, šobrīd viņš ir kopā ar skaistu meiteni jau gandrīz gadu. Un viņi ir pareizas ābolu pusītes, katrā ziņā pareizākas nekā biju es un viņš.

Jāatdzīst, ka vēl kādus gadus 5-10 negribētu viņu satikt, jo kas ir pagātnē, tam tur arī ir jāpaliek. Ir vieta tikai skaistām, bet nu jau nenozīmīgām atmiņām.

Manu pasauli nu jau pirms pusotra gada izmainīja cilvēks, kuru droši varu teikt, ka ļoti mīlu. Cilvēks ar, kuru vēlos veidot ģimeni, patiešām kopīgus sapņus un ar, kuru katrs pavadītais mirklis ir pasaules vērts. Tas ir tāds cilvēks, ar kādu esmu gatava patiešām kopt attiecības, nevis akli skriet ar galvu sienā un domāt, ka pasaule griežas tikai ap mani.

Ir grūti, kad ir jāsāk no nulles, bet lai cik banāli tas nebūtu, tomēr, es ticu, ka, ja stāstam nav laimīgas beigas, tad tās vēl noteikti NAV beigas.

Redz, kāds salkans stāstiņš sanāca, bet ir jāiemācās spēt sevi nolikt pametēja lomā un jāsaprot, ka patiešām, viena pagale nedeg. Ir jādzīvo tālāk, jo vecu ļaužu paruna par to, ka nelaimīgu mīlestību spēj dziedēt tikai jauna mīlestība ir pilnīgi un galīgi patiesa.

-The End-

Bija man draugs. Vismaz man tā likās. Pagajuša gada septembra sākumā viņš sāka mani “nocelt” manam bijušajam draugam. Tā kā jau tā biju nolēmusi atvadīties no iepriekšējā drauga dažu iemeslu dēļ (kas jau ir pavisam cits stāsts), tad šim jaunajam “pielūdzējam” nedaudz ļāvos (nedaudz, jo no viņa paša un arī apkārtējiem biju dzirdējusi daudz dažādu stāstu par viņa, tā saucamo, uzdzīvi, kas nebūt nav manā gaumē).

Attiecību sākums, kā vienmēr, bija visskaistākais brīdis attiecībās- bieža sazvanīšanās, nepārtraukta un nedalīta uzmanība, randiņi, visādi jauki komplimenti, vēlas vakara pastaigas, neiztrūkstošās lieliskās naktis. Vienvārdsakot, no tā visa varētu sanākt kādas romantiskas un bezgala banālas filmas sižets. Bet, protams, ir gadījušās tradicionālas problēmas ar laika trūkumu un apkārtējo cilvēku negatīvo attieksmi pret mūsu attiecībām, kas veicināja mūsu slapstīšanos. Tam bija viena negatīva puse – nevarējām mūsu kopējo draugu priekšā justies tā kā jutāmies tikai viens otra sabiedrībā. Bet, kas bijis – bijis, tagad pastāstīšu tieši to atgadījumu, ko izstāstīju tam nezināmajam puisim.

Braucienā devāmies – es, divi puiši, “mans puisis” un kāda pirmoreiz redzēta meitene. Mašīnas aizmugurē sēdējām mēs abas meitenes un “mans draugs”. Jau turpceļā pamanīju, ka meitene tā pārlieku draudzīgi izturas pret manu draugu, nodomāju – nu nekas, viņš taču viņai ar to pašu neatbild. Bet, tad atpakaļceļā, redzēju kā šie sabučojas. Un, tad sajūtas bija tiešam neaprakstāmas – es gribēju raudāt un tiktiešam gribējās vemt (nekad dzīvē vēl tā nav bijis, ka gribas vemt kāda cilvēka dēļ), bet es sēdēju, klusēju un apdomāju situāciju.

Protams, pirmais, kas tajā brīdī notika galvā bija tie jautājumi – cik tad ilgi viņš man meloja? un cik daudz vispār bija patiesība? Vai turpinātu man melot, ja es nebūtu ar viņiem braukusi un to redzējusi? Un, tad es atcerējos, ka pāris dienas pirms tā notikuma biju pie viņa ciemos, un pavadīju tiešām jauku nakti un vēl jaukāku rītu. To atcerosties man palika žēl meitenes, jo viņa likās tāda jauka.

Šis atgadījums, diemžēl, ir pamodinājis manī nelielu feministi, kura aizvien mazāk uzticas vīriešu dzimtas pārstāvjiem. Bet no katras kļūdas taču mācāmies, un no šīs es būšu iemācījusies to, ka mākslinieki ir un būs tikai mākslinieki, kas atrodas mūžīgos mūzas meklējumos.

Ir, protams, patīkami apzināties, ka kāds mani grib un tā tālāk, bet tā patikšana beidzās tajā brīdī, kad es pārstāju gribēt. Tā mana gribēšana ir interesanta mantiņa, jo tā ir grūti maināma, cilvēkam, kas ir tik pat ietiepīgs kā ēzelis, kas nedara, ja negrib. Un viss.

Runājot par tiem, kas nav mani dabūjuši, es saprotu viņus un viņu iemeslus, jo mednieka instinkts un viss tāds. Viņi ir kā mazi bērni, kas dīc mammai veikalā: ”Nopēc man mašīnīti!” vai ko nu tie bērni tur dīc un viņiem to mašīnīti vajag tā, ka acīs cērt. Tā kā man bērni nepatīk, man nerodas nevienas siltas jūtas, drīzāk sajūta, ka mani grib izvarot.

Par tiem, kas ir dabūjuši. Tas ir diezgan nogurdinoši man, jo no manas puses visa gribēšanas epopeja ir beigusies. Šie vīrieši liek man justies neērti, jo es redzu, ka mani grib un tiek dots mājiens, ka es varētu būt tā jaukā un izlikties. Mani mulsina tā visa padarīšana. Es nebūtu mazāk samulsusi, ja kāds vīrietis man noskūpstītu roku vai tantuks tramvajā iedotu apsēsties. Satiekot un iepazīstot mani vieglāk ir dzīvot pēc principa “In out and we are done!”. Gluži kā ar tamponiem.

Abi šie vīriešu tipi man riebjas, jo ar nezkādām viņiem piešķirtām pilnvarām atļaujas mani traucēt un liek man justies sūdīgi, sevi pataisot par cietējiem un mani par kuci.