Vārds “hiperseksualitāte” medicīnā tiek lietots, apzīmējot pataloģiski pārspīlētu dzimumtieksmi; sieviešu gadījumā to mēdz dēvēt arī par nimfomāniju, bet vīriešiem – satiriāzi. Bieži vien tā sauc vienkārši cilvēkus, kas ir tendēti bieži mainīt partnerus un atbalsta vienas nakts attiecības, taču tā ir kļūda; patiesi nimfomānijas gadījumi, piemēram, pēc statistikas ir 1/2500. Tālāk rēķiniet paši.

Hiperseksualitāte, pretēji daudzu uzskatiem, nebūt nav iedzimta “kaite”, daudz biežāk tā parādās dažādu faktoru ietekmē – piemēram, pēc lieliem emocionāliem pārdzīvojumiem, dažādām slimībām, dabiskiem fizioloģiskiem procesiem (piemēram, dzemdībām), dažreiz pat kā atsevišķu medikamentu lietošanas blakusefekts.

Starp citu, mediķi iesaka noteikti vērsties pie sava ārsta, ja konstatējat sev šo sindromu – kā jau teikts, tas var būt kā blakusparādība kādai krietni nopietnākai kaitei, kuru vēl var laikus diagnosticēt un ārstēt.

Atgriežoties pie virsrakstā uzstādītā jautājuma. Mūsdienu pasaulē vīriešiem šai ziņā ir vieglāk, jo sabiedrība daudz ko tiem piedod, kamēr sievietes ar šādu sindromu nereti tiek uzskatītas par izvirtušām un amorālām. Tāpēc hiperseksualitāte var pārvērsties par īstu problēmu, jo nākas slēpt savas tieksmes, kā rezultātā rodas neskaitāmas neirozes u.c.

Tāpēc iesaku, sapņojot par hiperseksuāla partnera atrašanu, tomēr nopietni aizdomāties par to, ko tas īsti nozīmē. Jūs taču gribat otru pusīti tikai sev – bet, ja tai piemitīs nemitīga, patoloģiska tieksme pēc seksa kā tāda, tas var beigties slikti Jūsu savienībai.

Ir sapnis. Ir realizācija. Ir absolūta piepildījuma un laimes sajūta. Ir taureņi vēderā. Laiks skrien tik ātri un tik viegli. Šķiet, ka pasaulē viss ir skaists un labs. Te pēkšņi… Absolūts krahs un kritiens bezdibenī ar galvu pa priekšu. Tā saucamā gaisma tuneļa galā aizvien vairāk attālinās un paliek aizvien mazāka un nesamanāmāka. Sagrūst viss, kam visu iepriekšējo laiku ir bijusi nozīme, lai gan… Laikam jau tikai vienai no abām pusītēm. Redz, ir izrādījies, ka tās nav divas viena ābola pusītes, kā tev bija šķitis. Kļūst skaidrs, ka labākajā gadījumā viens ir bijis ābola, otrs mistiska bumbiera pusīte.
Sveiks, mans dārgais draugs, Tu esi pamests!

Ak, kādas dusmas un ausis svilinoši vārdi tev nāk pār muti (ja nenāk par muti, tad domu veidā tavā smadzeņu podiņā pilnīgi noteikti vārās). Asaras. Kliegšana. (Protams, ir mierīgi cilvēki, tādi, kuri faktu, ka ir tikuši pamesti uztver kā kaut ko ikdienišķu un vēl ļaunāk- pierastu lietu, vai arī viņi no dabas ir ļoti savaldīgi un par sevi pašpārliecināti cilvēki.) Šoreiz runāšu par tiem aiziešanas gadījumiem, kuri beidzas ar trauku plēšanu (īpaši kaitīgi tas ir tad, ja neesat dzīvojuši kopā un tu plēs pats/-i savus mājas traukus- viennozīmīgi nesaprātīgs solis, bet kurš gan tādos brīžos domā dikti racionāli?), kliedzieniem, dusmām, lūgšanos, vājuma izrādīšanu, draudiem, tad atkal lūgšanos, tad pazemošanos, tad atkal kripatiņa draudu un tā tālāk, līdz mirklim, kad pamestais saprot, ka šī bezjēdzīgā PAZEMOŠANĀS nedos nu nekādus patiesus rezultātus.

Kāpēc izvēlējos rakstīt par šādu tēmu? Daru to, pirmkārt, tāpēc, ka esmu no tiem cilvēkiem, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka mīlestība nepazūd vienas dienas laikā, ja pazūd, tad vai nu tā nav bijusi mīlestība, vai arī pametējs par aiziešanu ir domājis jau kādu laiku, tikai to nav izrādījis. Otrkārt, rakstu par šo tēmu arī tāpēc, ka aptaujājot saujiņu cilvēku, uzzināju, ka šī ir tēma, par ko lauza galvu ne viens vien cilvēks.

Vēlos atgādināt, ka viss šis raksts ir tīri subjektīvs viedoklis, bet tieši tāpēc jau mēs te arī rakstam, lai saņemtu ne tikai uzslavas, bet arī oponentu kritiku, viedokļus, domas un idejas.

Tātad tu esi pamests, ko nu? Pa galvu šaudās visdažādākās domas, sākot no „Neviens mani nemīl!” domām, beidzot ar „Ko nu? Ko tagad darīt?” domām.

Gribu pastāstīt nedaudz par savu pieredzi. Mana pieredze ir diezgan interesanta no tā viedokļa, ka esmu bijusi gan pamestās, gan pametējas lomā. Redziet, jaunība ir tāds interesants laiks, kad bieži vien šķiet, ka ir atļauts daudz vairāk, nekā patiesībā ir. Tad nu bieži vien, ne jau aiz ļaunuma, bet jau pieminētā jaunības maksimālisma dēļ nākas atdurties strupceļa un ne vienā vien, jo meklējot lielo, skaisto mīlestību tiek pieļautas daudzas kļūdas.

Redziet, kad pāris attiecībās lielais, ļaunais vilks, kas apēd visus „kopīgos” nākotnes sapņus , esmu bijusi es pati, tad man ir bijis pašsaprotami aiziet, kad vien es vēlos, jo, patiesībā, dziļi sirdī (dažreiz arī ne tik dziļi) es jau no sākta gala zināju, ka ilgi tas tāpat nebūs. Es visam ļāvu turpināties tieši tik ilgi, cik ilgi interesanti bija man. Egoistiski un briesmīgi, bet tajā brīdī es vienkārši izdomāju, ka nav jēgas mocīties, jo MAN taču nav labi. Atdzīstu, bērnudārzs! Nedrīkst dot kādam liekas cerības, ja tās patiešām ir liekas, nu vienkārši nedrīkst. Cits gadījums ir tad, ja jau sākotnēji abi vienojas, ka tas būs tikai sekss, jeb, ka tās būs tikai platoniskas attiecības, jeb, ka viņi būs kopā tikai līdz mirklim, kamēr viens vai otrs, vai pat abi neatradīs sev cilvēku ar, kuru viņi gribētu veidot jaunas attiecības. Varētu jau moralizēt un saukt manas tikko aprakstītās attiecības par seklām un vēl visādi citādi, bet tam nav nozīmes. Visos laikmetos cilvēkiem ir bijuši vajadzīgi glāsti, pieskārieni, dvēseles siltums, tas pats sekss, ne vienmēr ir nepieciešamas saistības. Te nu jāsaka, cik cilvēku, tik arī viedokļu.

Tā nu es, ļauni sakot, paspēlējos ar vienu, ar vēl kādu, dažreiz pat ļāvu arī sev noticēt, ka jānolaižas uz zemes, ka tā nedrīkst, nevajag, bet vienmēr atgriezos nulles punktā, jaunu iespaidu meklējumos. Man ļoti patika tā sākuma sajūta, tās rozā krāsas brillītes, taureņi, lidojuma sajūta, kas pazūd vēlākais pēc 3 mēnešiem… Nemaz nebija tādas vēlmes kopt attiecības, jo, kad pazuda rozā brilles, šķita, ka nu ir ziepes un interesanti vairs nebūs nekad.

Nu, lūk, agrāk neticēju karmai, līdz, kamēr neiemīlējos pa īstam! Ak, cik tas bija skaisti, tik burvīgi… Cauri savai pudeļdibena biezuma rozā briļļu kārtai nemaz neredzēju, ka mēs vienkārši nederam kopā. Atskaitot to, ka mēs labi izskatījāmies esot blakus viens otram, mūs nesaistīja nekas, tomēr visas šīs atšķirības bija tik saistošas, ak, cik viņš interesants, un cik viņa daudzpusīga. To dēvē par pretpolu pievilkšanos. Es savas rozā brilles atteicos noņemt ilgāk nekā viņš, daudz ilgāk, patiesībā. Man šķita viss tik skaisti, šķita, ka tas viss nebeigsies nekad, visa pasaule jūsmoja, ak, cik skaists pāris… Bet te, pēkšņi vienā jaukā dienā, saņemu īsziņu, ka viss cauri (te nu gan man gribas piebilst, tas gan bija stulbi, bet nu, tā ir vieglāk, to nevar noliegt). Es ārdījos ārprātīgi, visvairāk jau man laikam kaitināja tas, ka es īsti nespēju izprast iemeslus un nespēju pieņemt šķiršanās veidu- sms. Es vispirms raudāju, tad lūdzos, tad dusmojos un lamājos, tad atkal raudāju, tad atkal lūdzos, tad dubultā dusmojos… Arvienvārdsakot, žēloju sevi, nedomājot par viņu. Nekādi nespēju saprast, kā vēl iepriekšējais vakars var būt tik lielisks un nākamais rīts ir TĀDS. Šobrīd to visu atceroties ir kauns, jo neliku viņam mieru tik ļoti, ka viņš mani laikam vēl šobaltdien nevēlētos pat uz ielas redzēt. Es nevienu mirkli nespēju iedomāties, ka es varētu būt bijusi vainīga pie kaut kā. Vainīgi bijām abi, jo viena pagale nedeg.

Man ir tāda nelāga rakstura īpatnība- pārāk daudz domāju. Šī pārlieku izteiktā domāšana nereti man liek noticēt lietām, kuras iespējams nemaz neeksistē. Es neiedomājos, ka varbūt es pārāk viņu kontrolēju, ka pārāk daudz, ko pārmetu. Es to saprotu tikai tagad, bet saprotu arī to, ka mēs patiešām bijām katrs cita augļa pusītes. Domās sūkstījos, ak, viņš nelietis, šaubos, ka vispār viņš ar kādu spēs būt kopā ilgāk par trīs mēnešiem… Redz, ka var, šobrīd viņš ir kopā ar skaistu meiteni jau gandrīz gadu. Un viņi ir pareizas ābolu pusītes, katrā ziņā pareizākas nekā biju es un viņš.

Jāatdzīst, ka vēl kādus gadus 5-10 negribētu viņu satikt, jo kas ir pagātnē, tam tur arī ir jāpaliek. Ir vieta tikai skaistām, bet nu jau nenozīmīgām atmiņām.

Manu pasauli nu jau pirms pusotra gada izmainīja cilvēks, kuru droši varu teikt, ka ļoti mīlu. Cilvēks ar, kuru vēlos veidot ģimeni, patiešām kopīgus sapņus un ar, kuru katrs pavadītais mirklis ir pasaules vērts. Tas ir tāds cilvēks, ar kādu esmu gatava patiešām kopt attiecības, nevis akli skriet ar galvu sienā un domāt, ka pasaule griežas tikai ap mani.

Ir grūti, kad ir jāsāk no nulles, bet lai cik banāli tas nebūtu, tomēr, es ticu, ka, ja stāstam nav laimīgas beigas, tad tās vēl noteikti NAV beigas.

Redz, kāds salkans stāstiņš sanāca, bet ir jāiemācās spēt sevi nolikt pametēja lomā un jāsaprot, ka patiešām, viena pagale nedeg. Ir jādzīvo tālāk, jo vecu ļaužu paruna par to, ka nelaimīgu mīlestību spēj dziedēt tikai jauna mīlestība ir pilnīgi un galīgi patiesa.

-The End-

Ir jameklē īstais cilvēks, tas pats neparādīsies uz dīvāna blakus dusošajai skaistulei, kas nekaunīgi lūr seriālus par lielo lovi mūžīgi mūžos, prinči nedzīvo trolejbusos, kas kursē no mājām uz darbu un atpakaļ. Bet viņi ir un viņiem patīk slēpties, piemēram, pūlī, kur ir jautrība, kas gāž no kājām, skatīties uz pilsētu no augšas un būt tur, kur pelēkās peles neiet.

Tas princis jau var apgalvot, ka viņš tiešām ir princis – es pārbaudu, praktiska meitene būdama, jo var gadīties, ka dižais vīrietis ir vienkāršs seksstūrists.

Ir svarīgi noskaidrot kā vīrietis skūpstās, kā uzvedās ārpus gultas un gultā, jo tā ir viena no jaukākajām laika pavadīšanas vietām, kā viņš attiecas pret orālo seksu, brokastīm gultā un vēl un vēl. Pēdējās divas lietas bija domātas viņa izpildījumā nevis manā.

Kā jebkurai pasakai arī šai pienāk beigas, un princi Kenu var izmest miskastē un doties uz veikalu, lai iegādātos jaunu, kas ir vesels rituāls. Ir svarīgi zināt ko Tu īsti gribi, kādu modeli, gadu, krāsu etc. Ir arī pozitīvais aspekts, keni tiek iedoti uz izmēģināšanas laiku – nepatīk sūti atpakaļ un izvēleis nākošo.

Nebūt nav tik grūti iegūt jaunu kenu, galvenais ir neizrādīt, ka Tu baidies(kā ar suņiem) un uzbrukt pirmajai, runājot kaujas terminoloģijā.