Bija man draugs. Vismaz man tā likās. Pagajuša gada septembra sākumā viņš sāka mani “nocelt” manam bijušajam draugam. Tā kā jau tā biju nolēmusi atvadīties no iepriekšējā drauga dažu iemeslu dēļ (kas jau ir pavisam cits stāsts), tad šim jaunajam “pielūdzējam” nedaudz ļāvos (nedaudz, jo no viņa paša un arī apkārtējiem biju dzirdējusi daudz dažādu stāstu par viņa, tā saucamo, uzdzīvi, kas nebūt nav manā gaumē).

Attiecību sākums, kā vienmēr, bija visskaistākais brīdis attiecībās- bieža sazvanīšanās, nepārtraukta un nedalīta uzmanība, randiņi, visādi jauki komplimenti, vēlas vakara pastaigas, neiztrūkstošās lieliskās naktis. Vienvārdsakot, no tā visa varētu sanākt kādas romantiskas un bezgala banālas filmas sižets. Bet, protams, ir gadījušās tradicionālas problēmas ar laika trūkumu un apkārtējo cilvēku negatīvo attieksmi pret mūsu attiecībām, kas veicināja mūsu slapstīšanos. Tam bija viena negatīva puse – nevarējām mūsu kopējo draugu priekšā justies tā kā jutāmies tikai viens otra sabiedrībā. Bet, kas bijis – bijis, tagad pastāstīšu tieši to atgadījumu, ko izstāstīju tam nezināmajam puisim.

Braucienā devāmies – es, divi puiši, “mans puisis” un kāda pirmoreiz redzēta meitene. Mašīnas aizmugurē sēdējām mēs abas meitenes un “mans draugs”. Jau turpceļā pamanīju, ka meitene tā pārlieku draudzīgi izturas pret manu draugu, nodomāju – nu nekas, viņš taču viņai ar to pašu neatbild. Bet, tad atpakaļceļā, redzēju kā šie sabučojas. Un, tad sajūtas bija tiešam neaprakstāmas – es gribēju raudāt un tiktiešam gribējās vemt (nekad dzīvē vēl tā nav bijis, ka gribas vemt kāda cilvēka dēļ), bet es sēdēju, klusēju un apdomāju situāciju.

Protams, pirmais, kas tajā brīdī notika galvā bija tie jautājumi – cik tad ilgi viņš man meloja? un cik daudz vispār bija patiesība? Vai turpinātu man melot, ja es nebūtu ar viņiem braukusi un to redzējusi? Un, tad es atcerējos, ka pāris dienas pirms tā notikuma biju pie viņa ciemos, un pavadīju tiešām jauku nakti un vēl jaukāku rītu. To atcerosties man palika žēl meitenes, jo viņa likās tāda jauka.

Šis atgadījums, diemžēl, ir pamodinājis manī nelielu feministi, kura aizvien mazāk uzticas vīriešu dzimtas pārstāvjiem. Bet no katras kļūdas taču mācāmies, un no šīs es būšu iemācījusies to, ka mākslinieki ir un būs tikai mākslinieki, kas atrodas mūžīgos mūzas meklējumos.