Ja es gribu pateikt, tad tikai tāpēc, lai man būtu vieglāk un es varētu atvieglot savu smago sirdi, bet tas nemaina lietas būtību, tāpēc kāda jēga no tās visas šmuces, jo es jau esmu tā sliktā jebkurā gadījumā. Tāpēc nevajag.

Ir iespējams vai nu palikt, vai nu aiziet, pa vidu nav vietas. Paliekot ir pieņemami izlikties, ka nekas nav bijis. Tas ir grūti izdarāms, bet ir iespējams. To sāpi, ja tāda vispār ir, vajag norunāt no sevis nost līdz tā vairs nesāp. Ļoti labs palīgs šādās reizēs ir draudzenes. Es varu malt un malt vienu un to pašu kamēr ir vienalga, līdz es sāku to pieņemt un šis jautājums vairs nav mana prioritāte.

Ja to pasaka vīrietim nekas jau nemainās un ja vien es gribu man ir iespēja saglabāt abus vīriešus, bet tā patiesība nevienu laimīgāku nedarīs. Un nevajag man stāstīt, ka kāds no šiem vīriešiem man ir īstais. NAV, jo es viņus abus krāpu.

Ja es gribētu viņus abus vai kaut vienu paturēt, tad es to vienkārši nestāstītu. Klusētu kā partizāns.