Sen jau pagājuši laiki, kad fetišs tika uzskatīts par maģiskas izcelsmes parādību. Pēc tam, kad franču zinātnieks, ko bija pārņēmusi aizrautība ar eksperimentālo psiholoģiju – Alfrēds Binē, 1887. gadā publicēja darbu “Par fetišu un mīlestību”, fetišismu sāka kvalificēt kā stipru atkarību, lai veicinātu uzbudinājumu un ejakulāciju no atsevišķām lietām, vai ķermeņa daļām. Darbs aizsāka daudzus pētījumus un vispusēju aprakstu par fetišistiem, kā arī daudz pieņēmumu par atkarību no seksa formulējumu. Pētījumu rezultātā tika noskaidrots – fetišisti, pārsvarā vīrieši.

Daži uzskata, ka attiecība starp vīriešu un sieviešu fetišistiem ir 40:1. Zigmunds Freids nosauca to par vīriešu bailēm no kastrācijas. Pēc citu zinātnieku domām, fetišisms parādās vīrietī tāpēc, ka vizuālās lietas uz viņiem izdara lielāku spiedienu kā uz sievietēm. Psihologi uzskata, ka fetiša saknes ir meklējamas bērnībā – dēļ psiholoģiskas traumas attīstībā. Bet visi šie pieņēmumi nav pierādīti.

Fetišs var būt jebkas, bet pārsvarā tomēr uzbudina papēži un apavi, tāpat fetišistiem patīk apakšveļa un garās zeķes, kā arī ādas un lateksa apakšveļa. Vīrieši principa pēc neizvēlās sieviešu dzimumorgānus kā fetišisma objektu.
Daudzās valstīs ir dažādas lietas, kas sievieti padara par fetišisma objektu: ASV – lielas krūtis, Āfrikas valstīs – liels, skaists dibens, Ķīnā – mazi papēži, Japānā – pakausis, utt.

Uzprasiet jebkuram vīrietim, un viņš Jums pateiks tieši kas viņam vislabāk patīk sievietes izskatā (matu krāsa, augums, miesas būve), vai apģērbā (garās zeķes, melna-sarkana apakšveļa, gari lakādas zābaki), bet tai pat laikā viņš var izjust uzbudinājumu un sasniegt orgasmu, bet fetišists nē. Fetišists var gūt baudu arī bez sievietes, tikai no lietas, kas viņu uzbudina, piemērām, masturbēt uz viņas valkātām biksītēm, vai izlaizīt kurpes. Skumjākais ir tas, ka ar laiku fetišisti kļūst impotenti ar dziļām psiholoģiskām problēmām.Vēl vienu fetišistu dzīves negatīvo  aspektu var nosaukt grūtības ģimenes dzīvē. Jo tikai dažas sievietes spēj pieņemt šādu vīra uzvedību, un tikai dažas spēj piedot tā sākotnējā stadijā, pieņemot kā mazu vīriešu untumu. Protams, ir patīkami, ja vīrietis skūpsta kājas vai palūdz, lai  seksa laikā nenovelkat garās zeķes un kurpes ar augstiem papēžiem, taču līdzko tas pārsniedz robežu, ģimenes dzīve tiek izpostīta ātrāk kā kāršu namiņš. Mūsdienās fetišs ir zaudējis apzīmējumu “izvirtība” un parafīlija (no grieķu “para” – esot aiz robežas, “filia” – kaisle), respektīvi tā vairs nav seksuālā novirze kā ekshibicionizms, vuārisms, transvestītisms un daudzi citi. Fetišs tiek uzskatīts par maigāko no parādībām, kas nevienam nenodara neko sliktu.